B17.5.7

Ja mūsu istabas bija katastrofālas, tad ēdamzāle bija gandrīz baroka karaļanama cienīga. Tā bija milzīga zāle, ar ādas dīvāniem visapkārt, platekrāna televizoriem pie sienām, smagiem dienas aizskariem pie milzīgajiem logiem, kas attālu atgādināja logus skolas aktu zālē, tikpat lielus un ar lieliskiem skatiem, uz ko tie vērās. Ārpus burvīgā interjera, kas mānīgi solīja mieru un grāciju, te bija tik daudz ēdiena, ka varētu pabarot vismaz visu vidusskolas klasi. Izsalkums par sevi atkal lika manīt, un es sāku domāt vien par ēdienu, un neko citu.

Mēs piegājām pie šķīvju kaudzes, un palēnām izvēlējāmies, ko ēst. Es paķēru pāris gabalus vistas apelsīnu mērcē, krietnu čupu saldo kartupeļu un salātus. Čārlijs gan šķita skeptiskāks. Mulsi pagriezos pret viņu, ar jautājošu izteiksmi, un brālis saknieba lūpas. Tik labi mēs viens otru pazinām, nevajadzēja vārdus, lai saprastos. Galu galā, daļu dzīves, mēs bijām tikai viens otram.

-Un ja nu ēdiens ir sazāļots,- Čārlijs ieminējās,- Paskat, cik daudz tā ir, tas taču nav normāli..

-Gan jau ka nav,- es negribēju tam ticēt, piegājusi pie salātu bāra,- Veselā miesā vesels gars.

-Blēra..- Čārlijs nomurmināja, bet tomēr uzlika sev uz šķīvja kaut kādus tīteņus,- Es esmu izsalcis kā vilks, bet palikšu mundrs. Ja tev paliek slikti..

-Es uzreiz tev pateikšu,- es nosolījos. Varbūt nostatīju sevi muļķes lomā, bet šobrīd mana numur viens prioritāte, bez šaubām, bija pieēsties un atpūsties. Kad šķīvji bija pilni, mēs apsēdāmies viens otram blakus pie centra objekta milzīgajā zālē- ēdamgalda, kur vietas pietiktu vismaz piecdesmit cilvēkiem. Kas lika man aizdomāties,- Čārlij, cik cilvēku mēs esam šajā..projektā?

-Divdesmit pieci, man šķiet,- Čārlijs, griežot gaļu, domīgi atteica,- Kāpēc jautā?

Jo nezinu, cik daudziem bija problēmas ar “analīzēm”.- Tāpat vien,- es atteicu un, uzdūrusi uz dakšiņas prāvu kumosu, ķēros pie maltītes. Brālis man uzmeta atzinīgu skatienu, šķiet, viņš zināja, ka nepateicu, ko domāju. Tālāko pusstundu, mēs tovien darījām, kā ēdām klusībā, abi iegrimuši domās. Uztraukuma dēļ, man nebija sāta sajūtas, un nācās papildināt šķīvi atkal un atkal. Jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk cilvēku sanāca. Un, patiešām, mūsu bija ievērojami mazāk. Piecpadsmit, ja izskaitīju pareizi.

-Vai drīkstu piesēst?- viena no meitenēm, kas lakstojās ap manu brāli, pieklājīgi pavaicāja. Tā nebija Bekija, un es nomierinājos. Pamāju ar galvu, un meitene apsēdās, nenolaizdama skatienu no mana brāļa. Man pa iekšām iespēra māsas instinkti, un es sakniebu lūpas, lai neizrādītu nepatiku. Ierastā aizbildniecība bija nelāgs tikums. Es uzskatīju, ka neviena no meitenēm, kuras lakstojās ap manu brāli, nebija viņa vērtas. Čārlijs bija gudrs puisis, viņš savu īsto noteikti atrastu pats.

Meitene apsēdās, un sāka runāt tik daudz, ka es nožēloju sniegto atļauju,- Izrādās, ka te visiem bijis jābūt gandrīz atlētiem,- viņa bez ievada, sāka stāstīt,- Tiem,kuriem plaušas par vāju vai muskuļi, tika aizsūtīti prom, iedomājies, veseli desmit..- viņa šausminājās,- Trisiāna mani reāli biedē, man liekas, ka viņa izdomās vēl kaut ko, zini, tas ir konkurss..

-Es atvainojos, bet mēs ēdam,- īdzīgi atteicu,- Ar tavu atļauju, mēs gribētu pabeigt maltīti.-

Meitene samiedza acis un..mani noignorēja.

-Šodien atkal plānojas ballīte,- viņa ar smaidu pievērsās Čārlijam, it kā manis nebūtu. Nobolīju acis tik spēcīgi, it kā tās varētu iekrist pakausī, bet brālis man atvainojoši uzsmaidīja. It kā atslēdzos no sarunas un turpināju ēst, līdz jutos tā, it kā būtu gatava vemt. Čārlijs bija iegrimis sarunā ar nepazīstamo meiteni, un šķita, ka viņam viņa piesaista. Fuj, noskurinājos, iedomājoties, ka brālis šajā visā atrastu sev sirdsāķīti, un nolēmu atstāt pārīti divatā. Tas mazliet pat stipru atgādināja manas attiecības, un es tajā negribēju nedz klausīties, nedz skatīties.

Jo reizēm tieši tā viss sākas, ar nevainīgu sarunu.

***

To dienu es pavadīju sēžot pie telefona. Pēc vairākiem neveiksmīgiem “Tinder” randiņiem, es beidzot biju, šķiet, atradusi kādu, kas mani tiešām piesaistīja. Es gan ieturēju savu drošo pozīciju, galu galā, man nebija milzīgas attiecību pieredzes. Bet viņš šķita apburošs. Es neticēju, ka tas varēja būt tikai liktenis, ka es biju vienā valstī, vienā laikā un vienā čatā ar cilvēku, kurš vienkārši šķita kā persona, kas bija mana perfektā otrā pusīte. Un to es sapratu no mūsu nevainīgās sarunas sākuma, mums sakrita mūzikas gaume un mēs domājām līdzīgi par dzīvi. Viņš bija karjeras cilvēks, tāpat kā es, un, kad nejauši un neapzinoties uzrakstīju viņam par savām problēmām, viņš šķita kā uzticamāka persona, kā mani draugi. Ar viņu runāt bija vieglāk kā elpot. Jo vairāk mēs runājām, jo grūtāk man bija aptvert, ka realitāte drīz pagaisīs. Jo vairāk viņš sūtīja man ziņas, jo vairāk es viņā iemīlējos. Un tā bija vispatiesākā mīlestība, par spīti mūsu iepazināšanās apstākļiem. Tā bija mīlestība, par ko raksta dziesmas un filmu scenārijas. Un tā bija tieši tikpat rūgta un sāpīga, kā šķita. Man drīz bija jāaizbrauc, bet viņam bija pavēries ceļš savu dzīvi padarīt vairāk kā apgādātu. Un viņš to pat nezināja, es negribēju un baidījos to teikt.

Kad es satiku Tristanu.. Bija vēl grūtāk. Viss šķita kā lemts. Pat viņa roku bija dabiski turēt. Kad viņš sakustējās, es zināju, ko darīt. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Bet, ar ko lai es sāku. Varbūt pārmaiņas pēc sākt ar beigām? Jā, tā man būs vieglāk.

-Blēra?- viņa austrāliešu akcents, kas mani saviļņoja ikreiz, kad mans draugs pavēra muti, piežūžoja istabu. Es nesaņēmos pagriezties. Manī trīcēja visi muskuļi. Man bija tik skumji un bail vienlaikus, ka nespēju pateikt neko. Ne ka man žēl, ne ka meloju, neko. Es zināju par problēmām mājās, un zināju, ka šeit atgriezties nevarēšu. Kur nu vēl palikt. Lai cik perfekti viss bija, man bija tam jāpieliek punkts.- Blēra, kāpēc tu esi salikusi savas mantas?- viņš uztraukti vaicāja,- Visas šīs somas.. – viņa balss aizlūza. To dzirdot, man šķita, ka nodrūp gabals manas sirds.- Blēra, kas notiek..

-Es dodos prom, Tris,- es noteicu un piespiedu kājām pagriezties pret viņu. Mana seja bija izmocīta, to jutu katrā muskulī. Biju raudājusi vairāk kā divpadsmit stundas. Bet manas ciešanas nebija nekas, salīdzinot ar Tristana emocijām, kas bija nolasāmas viņa sejā. Viņš šķita.. nedzīvs.

-Tev nekur nav jābrauc,- viņš lūdza, satverot mūsu rokas kopā. Es iekodu lūpā, lai apspiestu asaru lēkmi. Viņa rokas bija tik siltas, bet manas- ledaini aukstas. Ko lai es saku.. Kā lai es saku..

-Tristan, es esmu no Amerikas,- es drebošā balsī sacīju. Triss nogrozīja galvu un noglāstīja man vaigu,- Mans studiju atvaļinājums ir beidzies, un nu man ir jāatgriežas..

-Bet tu vari palikt..- Tristans nesamierinājās,- Es tev nodrošināšu visu, dzīvesvietu, darbu, visu, ko tu vēlies. Tikai nebrauc prom..- viņš izmisīgi lūdza.- Es tev došu visu pasauli, tikai paliec. Paliec ar mani.

-Tris, esmu vajadzīga ģimenei,-

-Tie ir attaisnojumi, Blēra,-

Es ievilku krampjainu gaisu caur lūpām un pieliecos, lai paņemtu mantas. Ārā bija dzirdams takša signāls, kas liecināja, ka man ir jāiet. Tristans izstiepa roku, neļaudams man aiziet.- Tris, laid mani,-

-Nē, nelaidīšu, lai brauc bez tevis,-

-Tristan!- es iesaucos un viegli uzsitu pa viņa roku,- Laid mani. Mani mājās gaida mans līgavainis,- es neapdomājoties izspļāvu. Trisam aizcirtās elpa un viņš kā iekalts vērās man acīs, lai atrastu pazīmes, ka meloju, taču tādu nebija. Es pratu melot, pat pati sevi, un cita veida, kā tikt prom, izņemot sāpinot savu mīļoto, man nebija.- Laid mani.

-Tu esi brīva,- viņš sāpjpilni noteica un pakāpās nost, lai mani palaistu garām. Kad grasījos pārkāpt pāri slieksnim, pamanīju Trisu pie loga,rokām sakrustotām aiz galvas un viegli trīcot.- Ardievu, mana Blēra.

Es neko neteicu. Aizvēru durvis aiz sevis un skriešus metos uz taksi, kas mani aizveda uz lidostu.

***

-Blēra?- mani uzmodina Čārlija balss.- Tu atslēdzies pie galda,- brālis nosaka un palīdz man piecelties,- Tu atkal sapņoji par Tristanu?- brālis klusi vaicā. Es īsi pamāju, nevēloties tajā iedziļināties,- Vēlies, pavadīšu tevi līdz istabai?

-Tas būtu mīļi,- es sacīju un plati nožāvājos.- Cik ilgi es gulēju?

-Minūtes desmit,- Čārlijs atbildēja un aplika roku man ap pleciem,- Kā tu jūties? Viss kārtībā?

-Laikam,- nedroši atteicu un noskurinājos. Pēkšņi man kļuva auksti,- Šķiet, vakarnakt esmu apaukstējusies. Ātrāk gribu nonākt savā istabā un likties gulēt,-

-Bet ja nu tu atkal sapņosi par viņu?- brālis joprojām bija nobažījies. Paraustīju plecus. Es nudien nezināju, ko teikt. Tristans bija mana mīlestība, un es nespēju viņu aizmirst, tas bija normāli. Pēc viņa, man neviena nebija bijis. Tomēr laiks nesadziedēja rētas, es ilgojos pēc viņa atkal un atkal. Man nebija viņa sociālo tīkla kontu, kam pasekot, lai zinātu, kā viņam iet.  No otras puses, es varēju viņu izspiegot caur brāļa kontiem, bet tas tikai mani sāpinātu. Triss noteikti bija mani pārdzīvojis un izveidojis jaunas attiecības. Ak nē.. sasodīts. Man jābeidz par to domāt. Tas bija pirms četriem gadiem.

-Tad es to sapni izbaudīšu,- es nosolījos,- Varbūt man vajag saņemties šim konkursam, un iegūt to naudu, tad doties uz Sidneju, un varbūt, varbūt satikt Tristanu un visu paskaidrot.

-Gudra meitene,- brālis uzslavēja un nobučoja man deniņus. Izmocīju smaidu un attapos pie savas istabas,- Atpūties kārtīgi,- brālis novēlēja un mani apskāva.

-Bet tu, nedzer pārāk,- es sacīju un pakāpos nost.- Arlabunakti, brāļuk.- es noteicu un iegāju istabā, kur uzreiz ievēlos gultā un iemigu, bez kādām problēmām. Taču ilgs mans miegs nebija, jo kāds ļoti spēcīgi dauzījās gar durvīm, mani no tā iztrūcinot. Miegaini izkāpu no gultas, kur pavēru durvis un pamanīju Džaredu stāvam man pretī, pavisam noskaitušos un niknu.

-Uz sapulču zāli, un tagad,- viņš noteica,- Nav laika ģērbties,- vīrietis uzkliedza, kad gribēju paņemt ko no skapja.- Skriešus!- viņš uzsauca. Es paklausīju, un joprojām, neko nesaprazdama, tikai devos lejup, kur visi jau bija savākušies. Uzreiz pamanīju Čārliju, kura seja bija krīta bālumā un acis ieplestas tā, it kā viņš būtu redzējis spoku. Es gribēju ko pavaicāt, taču nometos brālim blakus un uzmetu skatienu Džaredam, kurš nostājas blakus otram puisim un nopēta mūs visus.

-Policija ieradīsies te pāris minūšu laikā, un būtu labi, ja vainīgais atzītos tagad,- Džareds nodārdina, noskatot visus vienu pēc otra,- Vakar skaidri un gaiši tika pateikts, nevienu morāli vai fiziski neaizskart. Kas no tā nebija skaidrs?- viņš nokliedz un uzsit ar dūri pa galdu tā, ka mēs visi salecamies.

-Blēra,- brālis man pie auss nosaka,- Blēra, meitene, kura ar mums sēdēja pie galda.. Viņu kāds nogalināja. Pārgrieza rīkli un pakāra kokā.- brālis izmisīgi nočukst man ausī,- Kāds no šejieniešiem to ir izdarījis..-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B176/870033