Es pati neatpazinu savu balsi.
Bet tā bija mana balss. Tie bija mani vārdi, kurus vairs nekad neatgriezt.
Es to nenožēloju.
-Ja tas viss ir tik vienkārši, kāpēc mums bija jāparaksta tāds lērums ar dokumentiem?-
Tobrīd es izklausījos drosmīgāk, kā jutos reāli. Iekšēji iztēlojos, ka izšauju lodi no pistoles, kas triecas stikla sienas virzienā. Tā šķīdīs. Būs eksplozija, es to jutu. Manis sacītā frāze saviļņoja gaisu nepatīkamā, stresainā vidē. Tagad gaiss uz salas šķita elektrizēts. Kad pametu iešķību skatienu uz atpakaļ, pamanīju, ka cilvēki savstarpēji saskatās un sačukstās. Vai tiešām tikai es par to biju iedomājusies viena?
-Nu..- Trisiāna pēc mulsinošā klusuma brīža beidzot noteica,- Drošība pirmajā vietā.
-Un viss?- es neticīgi pacēlu balsi,- Kas ir tā drošība? Kāpēc to papīru bija tik daudz, ja reiz..
-Vajadzēja izlasīt sīko druku,- sieviete izaicinoši sacīja. Man uz mēles jau kūpēja frāze, ko cirst pretim, bet es to noriju. Nenolaidusi zodu un stalto stāju, es tikai samiedzu acis un sakodu zobus, lai neizspļautu kaut ko, ko tā vecene varētu pavērst pret mani. Viņa atmeta matus pāri plecam, uzlika atpakaļ brilles uz acīm, un, tā, it kā nekas nebūtu noticis, teju nodūdoja,- Tātad. Cilvēki, kuriem ir problēmas ar veselības pārbaudi ir..- viņa domīgi pavērās uz mums visiem un skatiens kavējās pie manis,- Jūs abi,- viņa uzmeta ašu skatu manam brālim, kurš, stīvs kā bluķis, īsti pat “nefiltrēja”, kas notiek apkārt.- Dodaties Džaredam līdzi, ar jums viss ir kārtībā,- viņa pameta ar galvu uz virzienu, uz kuru mums jāiet. Saķērusi brāļa roku, es viņu vilku turp, divreiz man nebija jāsaka.
Jo tālāk mēs devāmies, jo mazāk dzirdējām. Neba arī mani tas sevišķi interesēja. Nometos ceļos smiltīs un mētāju somas lejup no kaudzes, kur nu kuro, līdz atradu savu. Satvēru zeltaino satīna lentīti starp rādītājpirkstu un īkšķi, un nenovaldīju smaidu. Pašlaik tas bija tuvākais mājām, kas vien varēja būt.
-Ei,- Džareds uzsauca man un spēcīgi saņēma aiz pleca,- Savāc savas mantas un atkāpies,-
-Ei, čali, neaiztiec viņu,- Čārlijs iebilda, taču es viņu ar pieskārienu aizturēju. Džareds, tāpat kā Trisiāna, šķiet, izbaudīja izaicinājumu un neaizskaramību. Pašlaik mēs nevaram riskēt, izaicinot galvenos. Lai kādos sūdos mēs nebūtu iekūlušies, atgriezties nabadzībā man arī nenāca ne prātā.
Mēs klusējot savācām savas mantas un pakāpāmies atpakaļ. Es uzdrošinājos paskatīties uz Trisiānu un pārējiem, kuri, šķiet, bija iekarsuši strīdā. Daļa manis gribēja zināt, kas tur notiek, taču viedā manis daļa uzstāja, ka galvenais ir, lai man un brālim nekas nekaitētu. Viss šis aizvien vairāk šķita kā maskējums kaut kam lielākam, kaut kam, kas mums nebija saprotams. Varbūt tā bija tikai mana iztēle.
-Jūs abi,- beidzot mūs uzrunāja otrs vīrietis. Šis šķita mazliet draudzīgāks par Džaredu, taču vienlaikus tikpat nopietns kā Trisiāna un tas kretīns.- Sekojat man, ierādīšu jūsu istabas. Domāju, nevēlēsieties palaist garām siltas pusdienas,- puisis norādīja un sāka soļot uz priekšu.
Izmantoju mirkli, lai saskatītos ar brāli.- Vai tas viss ir pa īstam? Septiņi miljoni dolāru par lapiņu pētīšanu?
-Es nezinu,- Čārlijs godīgi atteica un skaļi norija siekalas. Vīrietis neapmierināti pagriezās, ievērodams, ka nesekojam, un izskatījās īgns,- Ejam, ejam.
-Ja es otreiz apgriezīšos, labi nebūs,- Viņš sacīja. Gribēju brālim izkratīt sirdi, taču nevarēju, jo vajadzēja kustināt kājas. Jo tālāk biju no draudīgās psihopātes, jo labāk. Beidzot, trīs dienu laikā, es atviegloti uzelpoju un mazliet nomierinājos.
***
Mums katram bija sava istaba, kas atgādināja minatūru, labiekārtotu zārku vai pieliekamo. Mana un Čārlija istaba bija katra savā koridora galā, bet sieviešu istabas bija kreisajā, vīriešu- labajā sienas pusē. Kā paskaidroja Trisiānas rokaspuisis, iedodot mums atslēgas un kartes, ka viss esot datorizēts, un pēc desmitiem vakarā durvis tiek aizslēgtas automātiski, neraugoties uz to, vai mums ir, vai nav kartes pie rokas. Pēc īsās, kodolīgās un neskaidrās informācijas, mēs tikām varmācīgi izšķirti, un izmētāti pa istabām, lai “sakārtotu mantas”, un “atpūstos”. Bez brāļa pie sāniem es kļuvu nervozāka, un nezināju, kurp likties.
Pirmo pusstundu, es soļoju no vienas istabas malas līdz otrai, prātojot, ko Čārlijs dara. Varbūt tie idioti viņu kaut kur aizveduši.. Dievs sazina, kur mēs esam iepinušies. Centos elpot dziļi un domāt ar skaidru galvu, bet tas sevišķi neizdevās. Pat izkrāmēt drēbes es nebiju ieinteresēta. Bez Čārlija šķita, ka esmu iemesta elles vidū.
Apsēdos uz gultas malas, un atspiedu zodu pret plaukstām. Istaba bija gaiši zilā krāsā. Te bija viens cietuma cienīgs mazs lodziņš, pa kuru redzēju mākoņus un debesis laukā, un neko citu. Nebiju pārliecināta, vai to maz var atvērt, turklāt, kāda starpība, ja tas bija augstāk, kā es spētu aizsniegt.
Bez tā, pie tās pašas sienas bija mana gulta, kas šķita tikpat neērta un cieta gulēšanai, kā ledusskapis, ko izmantot par gultu. Tā bija apklāta ar senatnīgu gultasveļu, kas pārāk stipri oda pēc pulvera. Pretī manai gultai atradās rakstāmgalds, uz kura bija divi rindi grāmatu par botāniku un bioloģiju vai ko tādu, čupiņa klažu un konservu bundža ar rakstāmpiederumiem. Cieši blakus rakstāmgaldam bija divdurvju ozolkoka skapis, kas bija manas vecmāmiņas vecumā, ne jaunāks. Tā durvis pretīgi čīkstēja, un man likās, ka nojūgšos, līdz aizdomājos. Vai tas bija speciāli? Lai viņi dzirdētu, ko mēs daram katru brīdi?
Papurināju galvu, nē, noteikti nē, tās bija manas iedomas. Tad mans skatiens aizslīdēja līdz durvīm, kur cik vien šaurā vidē iespējams, bija iekārtota vannas istaba ar mazītiņu duškabīni, tualeti un izlietni tā, ka tajā vienlaikus atrasties varētu vien viens cilvēks. Kas bija biedējoši, arī te sienas bija tikpat zilas kā istabā. Žigli nomazgāju seju un kājas, saķemmēju matus un pārvilku ne- smilšainas drēbes, kas uzreiz lika justies labāk. Vien tad atskārtu, ka manā somā nav manu smaržu. Es taču atceros, ka ieliku arī dezodarantu..
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Iekniebu vaigos,lai tie taptu sārti un atvēru durvis, aiz kurām pārģērbies un svaigs stāvēja mans brālis.- Ejam,- viņš tikai noteica un saķēra mani aiz rokas,- Man tev nav labas ziņas.
-Kas noticis?- es bažīgi vaicāju. Sirds manās krūtīs sāka auļot straujāk,- Tu kaut ko uzzināji?-
-Runā klusāk,- Čārlijs pikti aizrādīja un piepeši apgriezās pret mani, izskatīdamies uz sitienu izbiedēts,-Tu esi aizrāvusi auskaru aiz auss,- viņš šausminājās. Gribēju teikt, kas par muļķībām, taču tad viņš man ausī iečukstēja paskaidrojumu, kas lika man sastingt šausmās.
-Neizdomā skaļi izpaust domas, te visur ir noklausīšanās ierīces un kameras,- Čārlijs noteica un žigli atrāvās, pirms tam notīrījis kaut ko uz manas auss,- Nu re, dodamies pusdienās,- viņš entuziastiski noteica un saspieda manus rokas pirkstus, kā mani mierinot.
Kā sakot, labi nebūs. It kā tā mēs jau nebijām iekūlušies nepatikšanās. Tagad vēl tika vērots ik katrs mūsu solis. Taču maz es zināju, ar ko beigsies pirmā nakts šeit.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/B175/869943