B17.2.4

Es sēdēju nomaļus no visiem klātesošajiem. Mans vienīgais kompanjons bija rūcošais vēders un spazmām līdzīgās izsalkuma raisītās sāpes, bet, ko tur žēloties, ja neēst bija manas pašas izvēle. Raugoties uz šiem dzīvniekiem, kuri izskatījās pēc cilvēkiem, nebija apetīti veicinoši, šķiet, viņi bija turēti badā ilgāk kā mēs. Mans stulbais tīņu pašlepnums pat tagad neļāva doties pie klātesošajiem un paēst, nē. Viņi ņirdza, siekalojās, mētājās ar ēdienu. Tas nebija domāts man. Bez tam, tur aizvien bija tas vīrietis, kurš bija mani saķēris aiz rokas, izklaidējās ar visiem, it kā neko nebūtu darījis. Tā nu es iegremdēju pēdas dziļāk smiltīs, apsedzos ar pledu, ko biju paķērusi no laivas, kas atveda mūs šurp, un nu te gulšņāju, vairāk vērojot un pieskatot brāli, nekā pati sevi.

Čārlijam katra savā pusē priekšā bija nometušās divas meitenes. Krēslainajā gaismā neredzēju, vai viņas bija skaistas vai nē, taču ugunskura apgaismotie smaidi liecināja, ka mans brālis viņas nav atstājis vienaldzīgas. Bet Čārlijs, ak, Čārlijs būdams Čārlijs smējās ar vistas kāju mutē un droši vien stāstīja visiem savas stulbās, pašizdomātās anekdotes, kas likās smieklīgas vien viņam pašam. Mans brālis tiešām bija pulka dvēsele, allaž smaidīgs, pievilka cilvēkus kā magnēts un patika gandrīz visiem.

Es biju cits stāsts. Pievēru acis, sakrustoju rokas aiz galvas un dziļi ievilku un izpūtu elpu. Man nebija ne jausmas, kas mūs sagaida rīt. Viss, ko es zināju, ir, ka atpakaļ ceļa nav, un man ļoti gribas ēst.

-Bī,- man pie auss norūca pazīstama balss,- Bī, es atnesu tev ēst,- brālis mani paraustīja aiz pleca. Miegaini pavēru acis un pamanīju viņa dzērušo ģīmetni smaidīgu veramies man pretim,- Tu taču neko neesi ēdusi, vai ne? Atnesu tev no visa kā pa mazdrusciņai,-

Man ļoti iesāpējās vēders, taču to noklusēju. Pierausos sēdus un šoreiz noriju lepnumu. Attinu vaļā brāļa sniegto sainīti, kur bija ietīti trīs siera kruasāni, vārītas olas, iepakojums cīsiņu un pāris maizes šķēlītes. No izsalkuma acīs sariesās asaras un es tūdaļ ķēros klāt ēšanai, ignorēdama manieres un apkārtni.

-Kāpēc tu mums nepievienojies,- Čārlijs tincināja, laiski nometies man blakus. Viņa nevīžīgais paskats mani mazliet biedēja, taču zināju, dzēris vai skaidrā, brālis pāri man nenodarīs.- Tur ir tik forši cilvēki, tiešām jauki, un es uzzināju vēl ko,-

-Nu,nu,- es ar pilnu muti nomurmināju,- Kaut ko par visu šo pasākumu?

-Aha,- Čārlijs pamāja ar galvu.- Rīt pie mums ieradīsies pati pasākuma galva, viņa esot baigā lēdija,-

Es pārstāju uz mirkli košļāt. Sekundi man prātā atausa sieviete no pārbaudēm. Tā, kura man piespieda parakstīt dokumentus tos nelasot. Vai viņa bija tā, kas šo visu organizē, vai tikai viena persona no personāla?

-Blēra, kas tev kait?- brālis kļuva nobažījies. Nopurināju galvu un divreiz samirkšķināju. Nē, droši vien man tikai likās,- Nebaidies, neviens nevienu nenogalinās. Mēs visi runājāmies gandrīz visu nakti, un te tiešām ir superīgi cilvēki, tev nav par ko uztraukties. Šis viss ir kā nu kā šovā “izdzīvotājs”, tikai bez kamerām.

-Mhm,- nepārliecinoši nomurmināju un notiesāju krusāna pārpalikumus, pēkšņi man sagribējās dzert. Brālis nosmīnēja iešķību smaidu un kā zinādams ielika man pudeli limonādes klēpī. Šoreiz arī es neatsacījos pasmaidīt un atspiedu galvu pret brāļa plecu.- Čārlij..- es pēķšņi aizdomājos.

-m?-

-Kur ir mūsu mantas?-

-Ak, jā,- Čārlijs zināja atbildi,- Rīt mūsu mantas tiks atvestas ar speciālu helikopteru. Man Bekija pastāstija,-

-Kas ir Bekija?-

-Ai,- Čārlijs koķeti atteica un viegli sabužināja man matus,- Mazāk zināsi, labāk gulēsi.

-Tu pats teici, ka šis ir kā šovs “izdzīvotājs”, nevis “vecpuisis”, Čārlij,- es aizrādīju un labpatikā aizvēru acis, dzirdot kā nokrakšķ korķis pudelei un kā to pagriežot, nodun mazie burbulīši.

-Ej gulēt, Blēra,- Čārlijs nopukstēja, taču viņa krūtis nodrebēja dobjos smieklos. Iedzēru krietnu malku pēc bumbieriem garšojošās limonādes un pievēru acis. Man ļoti gribējās vēl parunāt ar brāli, bet miegs un nogurums, kā arī beidzot iegūtā sāta sajūta mani uzveica, un, iekams es attapos, es jau gulēju, ieritinājusies brāļa azotē, pludmales smiltīs kaut kur tālu prom no mājām zem atklātas debess.

Tik mierīgi es nebiju gulējusi sen.

Un tad man ir nenormāli karsti. Es paveru acis un pamanu, ka saule jau ir debesu vidū. Sasodīts, es nodomāju un pakratu Čārliju aiz pleca,- Čārlij, mosties,- es uzsaucu un pati ceļos kājās. Man mazliet sareibst galva, taču es fokusējos uz sevis savešanu kārtībā, un pasperu pa brāļa zoli,- Celies!- es uzsaucu. Piekārtoju garos matus pāri pleciem, mazliet savedu kārtībā saburzītās drēbes un jūtos mazliet vairāk kā cilvēks. Man ļoti kārojas ieiet dušā vai izmazgāt zobus, bet jau atkal man nākas likt sev aizvērties.

Kādus divdesmit metrus no mums, atrodas visi pārējie, man nav ne jausmas, kur viņi gulēja, nedz tas man arī rūp. Viņi ēd brokastis, un gaisā vējš atnes pie mums bekona un omletes smaržu. Iekams paspēju sailgoties atkal pēc siltas maltītes, Čārlijs pieslejas sēdus un saķer galvu. Es nespēju nepasmieties.

-Man ir paģiras,- Čārlijs sūdzās. Es saķeru viņa roku un pievelku brāli kājās. Viņa seja ir aizpampusi un bāla, šķiet, viņš izdzēris par daudz, taču tagad tas man traucē, tāpēc paceļos pirkstgalos, lai viņam iečukstētu aši, lai saņemās. Apmainījušies ar domīgiem skatieniem, mēs dodamies pie pārējiem, kur mūs sagaida nepatīkams pārsteigums.

-Incesta pārītis,- vīrietis, kurš man uzbruka, skaļi nosaka, un pūļa smiekli piepeši apklust,- Kā ir drātēt savu māsu?

-Aizveries,- Čārlija augums saspringst, un viņš caur zobiem nosaka. Sajutusi briesmas, es saķeru brāļa joku,- Liec Blērai mieru. Starp mums nekā nebija,-

-Tas ir slimi,- viena no meitenēm, kas vakar sēdēja blakus manam brālim, ar riebumu nosaka. Viņas vērtējošais skatiens nopēta mani no botām līdz matu saknēm,- Kā var..

-Aizveraties,- šoreiz to saka mana balss,- Čārlijs man atnesa ēdienu,-

-Blēņas,- melnādainais atkal sāk,- Pats vakar teica, ka mīl savu māsiņu.. Mīl jau labi.. bet, ka tā..

-Aizver muti,- Čārlijs ir nikns un ievērojami sasprindzis, gatavs sist,- Vai gribi to izrunāt kā vīrs ar vīru, Diondre?

Es jau grasos ko teikt, kad visi klātesošie gandrīz aiztur elpu. Viņu skatienus, kas ir piesaistījis un arī es paveros virzienā, kur manāms helikopters, kas lēnām samazina augstumu. Mūsu mati plīvo vējā un skaņa ir tik skaļa un dunoša, ka nākas aizspiest ausis un atlaist brāli. Helikopteris nolaižas arvien zemāk, līdz es pamanu, kurš ir pilota sēdvietā, un mana sirds uz mirkli pamirst.

Tā ir Trisiāna.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B173/869817