http://spoki.tvnet.lv/literatura/B1714/872242
Un atkal no Latvijas, te ir trīs stundu starpība
Tūlīt pēc pusdienām un ārstu izmeklējumiem, es nolīdu slēpties savā istabā, neko īsti nepateikdama ne Tristanam, ne Čārlijam. Pēc piedzīvotā, man vajadzēja mirkli pabūt vienai. Ar nule satīto potīti, veikli uzlecu pa kāpnēm, un steidzos ieslēgties savā istabā. Tikko aizvēru durvis, pieplaku tām ar muguru un atspiedu galvu.
Viena.
Pirms divām stundām, es vai miru nost no bailēm, būdama viena, bet tagad, vientulību izbaudīju. Tāpēc, ka biju dzīva? Vai tāpēc, ka biju drošībā? Vai, visticamāk, tāpēc, ka te es un manas domas piederēja tikai man. Atspiedos no durvīm un pielēkšoju pie gultas, kur atradu savu telefonu, joprojām ar austiņām, un nospriedu, ka tas ir mājiens atslābt. Atlikos guļus, ieliku austiņas ausīs un, izslēdzot domas un pieredzēto, aizvēru acis, fonā skanot Kings of Leon albumam.
-
Trisiāna.
Kopš skuķis bija prom, es biju kā uz adatām. To ir grūti paskaidrot, bet sajūta bija, it kā pa mani strāvotu elektrība, kas liktu viegli trīcēt. Nepalīdzēja ne ūdens, ne tēja, ne zāles. Es vienkārši nespēju nomierināties. Kā gan man uz reiz nesaslēdzās, ka tā ir tā pati mazā draņķe, kas manam dēlam izpostīja sirdi? Un mans dēls, mans gudrais, lieliskais, šarmantais un gudrais dēls, kuru man bija izdevies apprecināt pret paša gribu ar cilvēku, kas viņu mīlēja pietiekami stipri.. krita uz to dēļu gabalu kā muša uz mēsliem. Viņas klābūtne man sagādāja vienas vienīgas galvassāpes.
Apsēdos datorkrēslā, atspiedu elkoņus pret koka galda virsmu un piespiedu plaukstas deniņiem, cerībā, ka tas kaut kā aizgaiņātu galvassāpes vārdā “Blēra”. Lai cik skuķe bija kaitinoša, viņa bija izveicīga un gluma, labākos apstākļos, teiktu, līdzīga man, ja vien man nebūtu ne kripatas sievišķības. Pat viņas nelgas brālīša aizturēšana neko nedeva. Es speciāli gribēju, lai viņa redz to līķi, un vēl vairāk gribēju, lai viņa ir vainīga, bet izmeklēšana nonāca turpat, kur apstājās iepriekšējais projekts- slepkava bija neizskaidrojams.
Pacēlu skatienu un bērnu bilžu rāmju atspulgā pamanīju, cik bāla un nogurusi izskatos. Lūpukrāsa izsmērēta, acis skumjas..Kur bija palikusi Trisa, no kuras visi baidījās? Trisa, kura baznīcā, kurā izauga, ienesa zīdaini, ko ieņēma pēc nevainības zaudēšanas ar nepazīstamu vīrieti? Trisiāna, kuru māte nolādēja, nu pamazām salūza viena skuķa dēļ.
-Kā..- es bezspēcīgi novaidējos,- Kā viņai tas izdodas.. Kā viņa paliek skaidrā saprātā, kad visi viņu ienīst.. kad Tristans ir te, bet viņu īsti vairs negrib, vismaz ceru, ka tā viņa domā.. Kad viņai atņem brāli, kad viņa pārkāpj noteikumus un iekrīt tur, kur es nezinādama, viņai novēlētu, viņa vienalga tiek sausā cauri no ūdens.
Kā?
“Galvas”, kas vada projektu, man neļauj viņu izslēgt. Viņiem viņa patīk, un pēc šī cirka izgājiena, viņi tic, ka viņa atradīs slepkavu vai to, kas mežā nogalina cilvēkus. Viņi ir kā apsēsti ar meitenes “derdzigumu” un aso prātu. Kas tur ass? Es nesaprotu! Pussprāgušai pelei ar asiņojošām smadzenēm ir vairāk saprāta. Viņa ir untumains, glups tīnis..
Bet tādus jau tu gribēji šeit iepīt, kā rēga balss, mana sirdsapziņa izklausās viens pret viens kā mana māte.
Es noskurinājos un padzēros tasi nu jau padzisušas kafijas. Domā..domā..domā..
Viņa pat nezaudēja prātu, redzot līķus.. kas viņa par cilvēku.. Kā lai es dabūju savu dēlu prom, ja organizatori negrib viņu atlaist, lai kā es lūgtos.. Ko lai es daru..
Pirmo reizi, es biju tādā nesaprašanā. Mana vienīgā cerība būtu, ja tas monstrs, kas mājo džungļos, atvieglotu man dzīvi un atrisinātu manas darba problēmas.
Manas acis ar joni atsprāga vaļā.
Viņai tikai jāļauj kļūdīties. Varbūt man vajag mazliet viņai palīdzēt. Piebraucu ar datorkrēslu tuvāk galdam un piespiedu podziņu uz telefona, kas mani nekavējoties savienotu ar manu sekretāru.- Eižen, man vajag karti no mirušā, ko atradām šodien,-
-Tiks darīts, mis,- padotais atsaucās. Atviegloti nopūtos un atgāzos krēslā. Tagad kauliņi bija mesti. Nu ko, karma ir kuce.