B17.17

Blēra.

“Mīļā dienasgrāmata,

Šķiet, tikai vakar es avīzē atradu to mazo afišu, par iespēju laimēt milzu naudu, ja vien es piesaku savu dalību kādā realitātes/izdzīvošanas spēju pārbaudīšanas pasākumā. Tikai ne minēta vārda tajā nebija par to, kas mūs sagaidīja realitātē. Protams, es neesmu maza, es saprotu, ka dzīvē viss nerāmējas vien trīs soļu robežās- sākums- iztirzājums- nobeigums, nebūt nē. Bet nebiju gaidījusi arī ko tādu.

Vispār, šis viss neizraisa nekādu jēgu. Man ir grūti rakstīt, jo vilciens, kurā es braucu, nenormāli kratās. Esam ceļā jau trešo dienu. Cilvēki man blakus, kas, šķiet, ir pārējie “dalībnieki” ir vareni skaļi un gandrīz visu laiku dzērumā. Pat mans brālis, kurš nekad nav bijis lielais ballīšu tips, pašlaik ir atslēdzies uz mana pleca, un nelāgi krāc. Mīļā dienasgrāmata, man ir miega bads, es nevaru pagulēt, un jau jūku prātā.

Kas to būtu domājis, ka mātes ironiskais joks, lai paņemtu kladi un pildspalvu, būtu mans vienīgais glābiņš šajā visā? Acīmredzot, taisnība vien ir. Mammas zina labāk. Ja vien es būtu paspējusi atvadīties..

Mana sirds ir tik smaga. Es gribu raudāt, bet nevaru izrādīt vājumu citu cilvēku priekšā. Raudāt nav manā stilā, pat ja ir grūti. Tāpēc es rakstu. Es neesmu rakstniece, manas domas ir piņķerīgas, bet es dīvainā kārtā negribu aizmirst neko no šī piedzīvojuma, vienalga, labs vai slikts tas būtu.

Ar ko lai sāk. Es nekad nebūtu uz šo visu parakstījusies, ja mans tētis nebūtu zaudējis darbu, un mums tik ļoti nevajadzētu naudu. Mūsu mamma jau ilgu laiku bija darbnespējīga, un tēvs arvien grima alkohola delīrijā, līdz ar ko mēs ar brāli nojautām, ka drīz mūsu pakaļas svils, jo tēvs darbā ilgi neturēsies, un lieliski apzinājāmies, situācija paliks sliktāka.

Īsumā, mēs kļuvām par ģimenes aizgādņiem un apgādātājiem. Kamēr mamma bija izgājusi pie ārstiem, vai draudzenēm, vai nu ko, mēs ar Čārliju centāmies sastiķēt “teātri”, lai šķistu, ka viss ir labi. Čārlijs gatavoja, es meklēju darbu. Šad un tad pagadījās pa kādai haltūrai, bet situācija nebija spīdoša. Mums nebija darba pieredzes- mēs bijām zaļknābji, tikko no skolas. Un tad man pagadījās iespēja piestrādāt par pastnieci, jo mūsu rajona pastniece bija saaukstējusies, bet viņas priekšnieks bija manas labākās draudzenes tēvs. Tā nu es ieguvu savu pirmo darbu. Mums bija ēdiens galdā, un šķita, veiksme mums uzsmaidījusi. Bet.. nesaki “hop”, iekams neesi pārlēcis, vai ne?

Bet nebija ilgs laiks jāgaida, kad pastniece atgriezās darbā, un mēs atgriezāmies pie vecās labās knapināšanās un cerības. Tonakt es ļoti raudāju. Šķita, ka izejas nav. Un tad nāca šī afiša, konkurss, pasākums, sauc kā gribi. Septiņi miljoni skaidrā naudā. Mums nekad vairs nebūtu jāknapinās. Bez tam, mēģināts nav zaudēts, es nodomāju, un pierakstīju gan sevi, gan brāli (un es apzinājos, ka organizatori neapšaubāmi parūpēsies par maltīti), un, sakrustojusi pirkstus, gaidīju atbildi. Tomēr kaut kur sirdī es zināju, ka kaut kas tajā ir aizdomīgs. Septiņi miljoni dolāru par ko.. par izdzīvošanu?

Un tad pienāca vēstule. Mēs bijām uzņemti. Īsi gan bija prieki, jo tajā pašā vakarā pie mums atbrauca cilvēki uniformās, kas lika mums savākt mantas, un doties līdzi uz pārbaudēm. Varētu teikt, ka tas viss atgādināja sliktu filmu, bet.. vienalga. Sametu mantas, samīļoju mammu un ar Čārliju pie sāniem devos mašīnas virzienā, kas bija patizls volksvāgena busiņš, ar ko parasti izmanto produktus. Mūs kā notiesātos iemeta aizmugurē, kur nebija kur apsēsties, vien auksta zeme un mitruma smaka, un aizvēra durvis aiz atslēgas. Neviens ar mums nerunāja. Ceļš bija garš. Gribējās ēst. Izstaipīt kājas. Ik pēc pusstundas mums ļāva izskriet nokārtoties. Dzert nebija ko, ēst arī. Ja es būtu viena, es nojūgtos. Čārlijs to izskaidroja ar argumentu, ka tie pārbauda mūsu morālo izturību. Ar to es biju daudz maz mierā. Tomēr man niezēja uzzināt, kaut vai to, cik ir laiks.

Kad beidzot tikām izlaisti, sākās vēl baismīgākas pārbaudes. Mūs ielika atsevišķās telpās, kas izskatījās pēc slimnīcas telpām (oda arī) un apmēram dienu no vietas novēroja. Man likās, ja redzēšu kādu medmāsu, es vemšu. Izlaidīšu detaļas par analīzēm un pārbaudēm. Īsāk sakot, likās, ka esmu sadīrāta vairāk kā pateicības dienas tītars. Viņi izskatīja visu. Neko nepaskaidroja. Tikai bikstīja mani ar visādiem instrumentiem tā, it kā es būtu doktordesas luņķis, nevis cilvēks. Un NEVIENS nerunāja, un neko neteica.

Vienīgais brīdis, kad biju viena, bija savā ūķī (kur drošvien arī bija novērošana). To briesmīgo diennakti, paldies Dievam, mūs paēdināja. Es pa durvju spraugu pamanīju savu brāli un nomierinājos. Apziņa, ka nebiju viena šajās mokās, bija vēl viens glābiņš. Tas ir tikai pārbaudījums..

Šorīt beidzot pie manis ieradās sieviete. Šķiet, viņa sevi iepazīstināja kā Trisiānu. Pirmais iespaids- ja vellata eksistētu, viņa būtu īstākā kopija. Tērpusies tik piegulošās, spīdīgās, košās drēbēs, ka neviens vīrietis nepaliktu vienaldzīgs, viņa pret mani attiecās kā pret knisli. Nu, vismaz viņas augsti paceltais zods, tizlās replikas, un vērtējošais skatiens par to vēstīja. Īsāk sakot, man bija jāparaksta lērums ar papīriem.

Trisiāna pat nedeva man laiku iedziļināties. Es, diemžēl, biju tik morāli novārgusi, ka spēju vien uzvilkt savu parakstu un iniciāļus uz visām lapām, vienlaikus jūtot plēsējas Trisiānas acis un apmierināto ģīmja smaidu manā virzienā. Kad atdevu viņai lapas, šķita, raudāšu. Bet nē, es noturējos.

Īsi pēc tam, es mazliet pagulēju, cerībā atslēgties no piedzīvotā, kad man atnesa picu un īsi pēc tam atveda manu brāli. Mēs abi bijām tik apstulbuši no visa, ka pat nespējām ne paēst, ne parunāt. Vienkārši sēdējām uz zemes, un kā zombiji centāmies aptvert, kur esam iekūlušies. Nebija spēka. Nebija nekā.

Tikai nogurums.

Kad tomēr saņēmāmies notiesāt pa gabalam gardās siera picas, kas šķita kā pašā paradīzē cepta, mūs kā lopus ieveda šajā vagonā, kur mūs sagaidīja vēl vismaz ducis mūsu vienaudžu. Nebija neviena paša vecāka par mums, visi vidusskolnieki vai studenti, kas šķita dīvaini. Nepaspēju pat uzsākt sarunu, kā ieradās viens no organizatoriem, kurš paziņoja, ka nu būs dzīres. Un tad mums atnesa alkoholu. Daudz alkohola. Un tad, kad redzēju cilvēkus klūpam virsū alkoholam, iedomājos par piranjām. Vai mēs šajā visā zaudēsim sevi un būsim kā zvēri? Vai tas bija konkursa mērķis?

Es...”

-Ei,- man pa plecu uzsit smaga roka. Kad paceļu acis, pamanu melnādainu, garu vīrieti ar bārdu, kas noklāj vai pusi viņa sejas,- Mums ir jāizkāpj,- vīrieša raupjā, smagā balss paziņo. Es truli pamāju ar galvu un grasos aizvērt kladi, kad vīrietis atkal saķer mani aiz rokas, tikai šoreiz, draudīgā manierē.- Ja es uzzināšu, ka tu tur raksti kaut ko par mani, labi nebūs,- viņš nosaka, uzmetis man naidīgu, niknu skatienu, un tad apcirties, dodas uz vilciena izeju. Es atgūstos, fokusējos uz elpošanu un pagriežos pret brāli, kurš izskatās tikpat apmulsis kā es.

-Čārlij,- mana drebošā balss izmoka, - Čārlij, mēs esam klāt.

Brālis neko nesaka. Tikai skaļi norij siekalas.- Bī, kā tu domā..

-Ko tad?-

Vai tagad sāksies pats trakākais?- Brāļa balss dreboši vaicā. Es nespēju novaldīt mīmiku, un mani lūpu kaktiņi noslīd lejup. Man nav brālim ko teikt, ne laba, ne slikta. Es nezinu, ko nesīs rītdiena.

Man ir bail.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/B172/869811