Stāsts lēnām tuvojas beigām. Varētu būt vēl kādas 20 nodaļas.
Izrādās, ka ar šo rakstu esmu kļuvusi par Čaku Norisu :D
Kad ienāku ēdamzālē, tur jau skan skaļas čalas. Pie mūsu galdiņa atrodas Tristens, Ārons, Roza, Liams un Sems, bet ne Kārlijas, ne Vila nav. Pie sevis apmierināti pasmaidu. Ārons knibina savu sviestmaizi, bet neēd. Neatceros, ka puisī jebkad būtu sūdzējies par apetītes trūkumu. Es pie letes paņemu savas brokastis un dodos pie draugiem.
-Čau, - es sveicinu visus, berzēdama galvu. Kā es gribētu, lai man Andželika tagad iedotu krietnu devu pretsāpju līdzekļu.
Roza mani nopēta, tad paskatās uz Āronu un cenšas apspiest smaidu. Tas viņai neizdodas.
-Labrīt, Dī, kā jūties? – meitene čivina. Es ieskatos viņai acīs. Šodien tās ir ļoti koši zaļas, turklāt zīlīte nav redzama. Kāpēc viņa visu laiku maina lēcas? Un kādā krāsā ir viņas acis?
-Lieliski, - nomurminu un iedzeru malku kafijas. Kuņģis saraujas čokurā un es cenšos apvaldīt nelabumu. Nesaprotu, vai tas ir no uztraukuma, vai no vakardienas izdzertā alkohola daudzuma. Es atstumju kafijas tasīti nost no sevis.
-Ko tad tu vakar labu sadarīji? – Man prasa Liams.
-Neko.
-Dīvaini, jo tādu pašu atbildi mēs saņēmām no Ārona, - iesmejas Roza.
Es sakožu zobus.
-Vai var gadīties, ka jūs darījāt neko kopa? – Liams pavīpsnā.
-Ja tu gribi paturēt visus zobus, tad paklusē, - norūc Ārons.
-Mēs jau tikai priecājamies, - jautri saka Roza.
-Tas pats attiecas arī uz tevi, - puisis saka un turpina maizīt savu kafiju, bet nedzer to.
Lai mainītu sarunas tematu, es ierunājos. – Kur tad blondais sātans un viņas kucēns?
Viņi abi saskatās un klusē. Bet redzu mutes kaktiņos veidojamies smaidu.
-Tagad jūs varat runāt, - nošņācos.
Roza izbola acis. – Viņiem laikam apniki tu un šie izdomāja notīties no mūsu galdiņa.
-Paldies Dievam, - piebalso Liams. – Mums viņi ir tā noriebušies.
Es šķībi pasmaidu. Es aizbaidu pat blondas kuces.
-Vai jūs kaut ko zināt par šodienas uzbrukumu? – klusi vaicā Triss.
-Nē, - reizē atbild Roza un Liams. – Domājams, ka Miks mums to izstāstīs šodien pēc brokastīm. Grupas ir atsevišķi trenējušās un tagad vajadzētu iedalīt uzdevumus.
-Neuztraucies, Tris, - manāmi satraukušos Tristenu, mierina Roza. – Viss būs labi.
-Jūs nemaz neesat uztraukušies? – puisis vaicā.
-Mēs esam priecīgi satraukts, - atbild Liams.
-Nē, neesmu priecīgi satraukts, - iestarpina Ārons, - esmu sajūsmināts. Mēs beidzot novāksim to kuces dēlu. Viņš dabūs to, ko pelnījis. Nāvi, - viņš rupji iesmejas.
Es pamāju ar galvu. Viņš samaksās. Es viņu gribu nogalināt.
Redzu, ka Triss pie Ārona vārdiem saraujas. Viņaprāt, nāve ir jāgodā. Kurš godāja manu mammu, kad Džoiss viņu nošāva? Kurš godāja Stīvu, Voidu un Alisi? Kurš godā tos simtus cilvēku, kas tiek vardarbīgi nogalināti un krauti pūstošās līķu kaudzēs? Kurš godās mani pēc manas nāves?
Es nevaru godāt Džoisu.
To es nevaru.
-Viņš atļaus tev nākt līdzi, - klusi saka Ārons. – Es par to galvoju.
-Mēs tomēr neesam nevienā grupā, - es noraizējusies sakniebju lūpas.
-Tu biji tā, kas atrada un nolika medaļu labirintā. Pie mums tādas lietas atceras. Tas viss tiek pierakstīts un rezultāti ir svarīgi. Tas nosaka, tavu sagatavotības līmeni un ir iespēja doties sarežģītākās misijās. Tici man, Mikaels to ievēroja, un tu noteikti varēsi iet.
Liams māj ar galvu.
Es pagriežu galvu uz aizmuguri un paskatos uz Mikaelu un citiem līderiem, kas sēž pie viena no tālākajiem galdiem un klusi apspriežas.
-Es iešu viņam pajautāt, - nosaku un sāku celties no galda.
-Varbūt tev vajag pagaidīt, - Liams nomurmina.
-Man ir apnicis gaidīt, - nikni nošņācos. – Tris, nāc man līdzi?
Puisis pieceļas un nostājas man blakus.
Mēs aizejam no galda, citu pētošajiem skatieniem durstot mūs.
Kad esam izlavierējuši gar citu galdiem un beidzot nonākuši pie līderu galda, man visa dūša saskrien papēžos, bet es nostājos Mikaelam blakus un nokremšļojos.
-Man liekas, ka tu mums kaut ko apsolīji.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-91/742604">Aukstums (91)
