Piektdienas vakaru nolēmu pavadīt bibliotēkas ēkā. Tur mani sveicināja bibliotekāre, kas prasīja, vai nevēlos ieskatīties jaunākajos izdevumos. Zinot, ka man nebija ko darīt, piekritu, un devos pie izdevumu plauktiem. Izņēmu un cītīgi pārlasīju izdevumu muguriņas, kas mani ieinteresēja. Mazliet pamīņājos pie plaukta, jo iesāku lasīt grāmatu par fotogrāfijām. Tajā bija dažādas vintage stila uzņēmumi, kas mani aktīvi uzrunāja.
“Ja vēlies, vari paņemt šo grāmatiņu uz mājām.” Bibliotēkas darbone, kas mani pirms tam bija uzrunājusi, bija atnākusi līdz manam stendam. Viņa man laipni uzsmaidīja. Centos atcerēties, kāpēc viņa man šķita tik pazīstama, un tad sapratu, ka tā ir Rainera vecmāte.
“Nē, nav nepieciešams. Es tikai tāpat nopētu.” Atbildēju ar smaidu un atliku grāmatu atpakaļ vietā. Rainera vecmāte man pamāja ar galvu un kopā mēs devāmies atpakaļ pie bibliotēkas galvenās zāles sākuma.
Ejot uz bibliotēkas izeju, Rainera vecmāte man novēlēja patīkamas brīvdienas.
“Pateicos, Jums tāpat. Pasveiciniet Raineru no manis!” Atbildēju sievietei ar smaidu un devos ārā. Debesis jau bija sākušas krēslot. Lēnām čāpoju uz autobusa pieturu. Tur stāvēja vīrietis, melnā mētelī, kas cītīgi pīpēja savu cigareti, neraugoties uz to, ka pieturās bija aizliegts pīpēt.
Es nostājos gabaliņu tālāk no vīrieša, jo, lai gan Kerbirdžā bija diezgan droši, es biju mazliet bailīga, kad iestājās tumsa.
“Hej, meitenīt,” vīrietis mani uzrunāja pēc dažām minūtēm, kad ievēroja, ka esmu piebiedrojusies viņa kompānijai. Izlikos, kas viņu nedzirdēju.
“Meitenīt, vai tu mani dzirdi?”
Neatbildēju un turpināju klusēt. Dzirdēju soļus, kas man tuvojās. Vēlējos kļūt maza un neredzama. Tad pēkšņi no pagrieziena iznira autobuss, kas mums tuvojās. Vīrietis pirmais tajā ieleca. Es mazliet minstinājos. Autobusi kursēja ik pēc desmit minūtēm. Tas man derēja, lai gan man arī derēja vēl divi autobusi, kas pieturēja šajā pieturā, bet kuri retāk kursēja. Labi, nolēmu, ka tomēr mazliet uzkavēšos pieturā un ļāvu autobusam aizbraukt.
Apsēdos uz soliņa un izņēmu telefonu. Iegāju Facebook, aplūkoju, kas jauns notiek manu draugu ikdienā. Daži draugi no Ņujorkas izbaudīja Adeles koncertu. Daži gatavojās ballītēm, jo bija piektdiena. Starp tiem es arī atradu Raineru, kurš bija iečekojies vienā no bāriem pilsētas centrā ar vēl diviem puišiem.
“Tieši tevi es meklēju.” Nočukstēju un nopūtos. Puisis bija galīgi pazudis no mana redzesloka, sākoties skolai. Tā arī nebiju pateikusies par to, ko viņš manis dēļ bija izdarījis.
Kāda sievietes soļi manu uzmanību nozaga no telefona displeja. Palūkojos augšup un sastapos ar viņas izklaidīgo skatienu, kas mani nopētīja. Atgriezos pie telefona un turpināju pazaudēt savu laiku Facebook plašumos. Bija tik viegli pazust citu cilvēku dzīvēs un paziņojumos par to, kurās vietās tie atrodas. Sāka šķist, ka citi dzīvoja, kamēr es tikai eksistēju.
Kaut kas dziļi iekšā sāka kremt un es pielecu kājās, lai līdz nākamajai autobusa pieturai aizietu ar kājām.
Kamēr gāju gar ielu, pretī nāca jauniešu bariņš, kuri čakli viens ar otru runāja. No bariņa atpazinu dažus puišus, kuri kopā ar Dreiku spēlēja futbolu. Tie mani pamanīja, taču neizrādīja nekādu uzmanību. Mierīgi pagāju viņiem garām un turpināju savu ceļu uz pieturu, pie sevis domājot, kur gan viss manā ikdienā nogāja greizi.
Ak, Dievs, es tiešām daudz čīkstēju. Iesmējos un skatienu veltīju debesīm, kur bija redzamas dažas zvaigznes, vai arī tās bija lidmašīnas, vai satelīti, vai jebkas, ko cilvēks ir uzsūtījis tur augšā. Vai tiešām viss tur augšā bija nostājies pret mani?
Es nevēlējos būt nekas. Nevēlējos arī būt tukša vieta. Es vēlējos likteni, kur es spētu kādam palīdzēt un būt atpazīstama ar to, ka es esmu bijusi spējīga kaut ko mainīt šajā pasaulītē. Kaut vai tikai uz dažiem gadiem.
Vēlreiz pie sevis klusi nopūtos un pieliku soli savam gājumam, kad pamanīju autobusa pieturu sev priekšā.
Pie tās stāvēja Klāvs, viens no Paiperas un Aleksa draugiem, kurš arī cītīgi pīpēja. Pamanījis mani, puisis nosvieda cigareti un raidīja manā virzienā plašu smaidu. “Sveika, Amanda. Ko tu šajā vakara stundā šeit dari?”
“Sveiks, klaiņoju apkārt.”
“Klaiņot šajā rajoniņā es tev neieteiktu.” Puisis smejoties man ieteica.
“Ko tad pats šeit dari?”
“Darīšanas. Nevar jau visi klaiņot.” Puisis mani labvēlīgi izsmēja. Pašai uz lūpām parādījās smaids, kurš pirms tam bija nozudis.
“Uz mājām brauc?”
“Nē, uz centru.” Viņš nopētīja mani. Biju uzvilkusi melnas zeķubikses, svārciņus un savu mīļo mētelīti. Pēc savām domām, izskatījos ciešami. “Varbūt vēlies pievienoties?”
Nezinu, kas man domās tajā mirklī darījās, taču es piekritu. Kopā ar Klāvu iesēdāmies pirmajā autobusā, kas mūs veda uz centru. Puisi man azartiski sāka stāstīt par saviem draugiem, ar kuriem šodien bija nolēmis iedzert. Es tik smaidoši māju ar galvu. Izklausījās pēc interesantas kompānijas. Sev domās atgādināju, ka palikšu tusēties līdz pēdējam transportam.
