local-stats-pixel fb-conv-api

Aukstuma dzēliens (15)1

150 0

(14)

Pēc basketbola spēles beigām es ar Paiperu un viņas draudzenēm nonācām līdz tuvākajam bāram, kas smaržoja pēc izlejamā alus un cigarešu dūmiem. Vienā bāra stūrī vīriešu bariņš spēlēja biljardu, kamēr otrā pusē trīs sievietes ar pārāk īsiem svārkiem un pārāk apaļīgām ciskām tirinājās ap diviem vīriešiem, kuri bija ģērbušies uzvalkos. To piedurknes bija atlocītas uz augšu un no viņu rokas pirkstiem iemirdzējās vairāki zelta gredzeni. Vienam pat bija diezgan izteiksmīgs pulkstenis ap locītavu.

Mēs ar meitenēm apsēdāmies pie viena no galdiņiem, kuri bija novietoti ap bāra sienām, netālu no bāra letes, pie kuras jau drūzmējās cilvēki.

“Ak, šī maģiskā bāru burvība.” Sarkanmatainā, runātīgā Paiperas draudzene dvesa, kamēr aplūkoja bāra viesus.

Paipera pirms spēles mani iepazīstināja ar meitenēm, taču man cilvēku vārdi ātri izkrita no atmiņas.

“Terēze, varbūt tu vēlies kaut ko iedzert?” Paipera prasīja otrai draudzenei. Terēzei bija tumši mati un viņa īpaši lielu uzmanību man nebija vēl izrādījusi. Meitene pārsvarā atradās pielipusi pie sava telefona ekrāna vai arī pielipusi pie kaut kā dzerama. Basketbola laikā viņa dzēra lēto aliņu.

“Ko gan citu, ja ne alu?” Meitene pasmaidīja un paraudzījās uz mani. Es nedroši zem galda sāku knibināties ap savām rokām. “Ko tu ņemsi, meitenīt?”

“Vēl neesmu izdomājusi.” Nedroši atbildēju, kamēr Paipera sāka aizrādīt Terēzei, lai mani nemulsina.

“Viņa vēl ir ļoti nesamaitāta. Pie manis tusiņā viņa apreiba no viena Klāva sajauktā dzērieniņa. Un tad nākamajā rītā pamodās gultā vēl ar trīs cilvēkiem.”

“Paga, tad tu biji tā neveiklā meitene mūsu tusiņā?” Terēze pret mani vērās ar izbrīnu. Es samulsu vēl vairāk. Man nepatika, kad mani tik skaļi kāds “izsauca”. It kā es biju pie kaut kā vainīga.

“Jā, tā biju es. Esmu Amanda.” Centos izklausīties mazliet drošāka. Meitene pasmaidīja man, taču man šķita, ka tas bija diezgan sarkastiski. Nebiju droša par savu iespaidu, ko atstāju viņai.

“Prieks iepazīties. Esmu Terēze. Paiperas draudzene no bērnības. Mēs kopā dzērām Paiperas tusiņā, ja atceries.”

“Jā, atceros.”

“Burvīgi.” Meitene man atbildēja un piecēlās no galdiņa, lai dodos pie bāra letes un kaut ko pasūtītu.

“Terēze mēdz būt anti-sociāla, kad viņa nav iedzērusi. Bet viņa kļūst ļoti runātīga un jauka pēc dažām glāzēm tekilas vai alus. Interesenta kombinācija, vai ne?” Paipera man jautāja, un es tikai māju ar galvu.

“Viennozīmīgi, tas ir ātrākais veids kā atslēgties.” Sarkanmatīgā Paiperas draudzene ierunājās. Arī viņas vārdu nespēju atcerēties.

“Kuš, saulīt.” Paipera iesmējās un viņa kopā ar savu draudzeni pameta mani pie galdiņa, lai dodos uz leti. Es biju sev apzvērējusies, ka neko nedzeršu. Kaut vai man bija astoņpadsmit. Es neko nedzeršu. To cītīgi kā mantru pie sevis atkārtoju līdz pie manis pienāca Terēze un manā priekšā novietoja Mohito dzēriena glāzi.

“Es uzsaucu, Amanda.”

“Paldies.” Atbildēju un pievilku pie sevis glāzi, jo tās atraidīšana man šķita mazliet nejauka. Nevēlējos izskatīties arī pēc iedomīgas meitenes, kas ir ieņēmusi savu un nevēlas ar nevienu kontaktēties.

Komunikācija ir visa sakne. Ja tu to izbēdz, tu paliec vientuļš. Es centos sevi mainīt. Centos būt vairāk atvērtāka pret jauniešiem. Iespējams, tieši šāda veida komunikācija un kontaktēšanās viņiem šķitīs pieņemama un man nevajadzēs baidīties par to, ka kāda no viņiem mani uzskata par dīvainu.

Paipera ar savu draudzeni atgriezās pie mums un mēs iegrimām sarunās par dzīvi. Pēc dažiem malkiem no sava dzēriena, es jutu, ka tas sāk uz mani iedarboties. Mazliet kļuvu skaļāka par dažām tēmām un bieži vien nonācu sarunas vadītājas galvenajā lomā.

“Sasodīts, vai tās nav manas mīļās meitenītes?” Pēkšņi man aiz muguras kāds skaļi iesaucās. Pagriezos pret bāra leti, un tur sēdēja puisis ar kepku, kas pret mums bija apsēdies un skaļi iesaucās, kad mēs viņu pamanījām.

“Klāv, džekiņ, ko tu te dari?” Terēze uzsauca puisim un ar lielu atspērienu cēlās no galda nost un gāja pretī puisim, lai viņu apskautu. Klāvs meiteni nobučoja uz vaiga un cieši apskāva.

“Atnācu iedzert aliņu un redzu, ka Jūs, manas mīļās džusītes, arī šeit esiet.”

“Mēs esam visur, Klāv.” Paipera iesmējās un iedzēra savu aliņu.

“Ja kas, kur Aleksis, jaunā dāma?” Klāvs jautāja un kopā ar Terēzi nāca pie mūsu galdiņa.

“Viņam darīšanas ar tēvu. Bizness. Tu jau zini.” Paipera sāka smieties, kad Klāvs izbolīja savas acis. Es pasmaidīju, un iedzēru vēl malku no sava mohito. Secināju, ka tas lēnam iet uz beigām.

“Vai atceries Amandu, Klāv? Tā ir tā pati ar kuru tev uz deju grīdas pie Paiperas bija deju cīņa.” Terēze atgādināja Klāvam par mani. Lēnām pati sāku puisi atcerēties.

“Kā var aizmirst tādu ugunīgu dūdiņu?” Klāvs iesmējās un papliķēja maigi ar savu roku gar manu plecu. “Vienmēr prieks atkal satikt smukas dūdiņas.”

“Vai tu rimsies?” Paipera izmejoši puisim vaicāja.

“Es nekad neapstājos, mazā.” Ar to viņš meitenei piemiedza ar aci un piesēdās pie mums. “Par ko tad bazarējiet?”

“Par dzīvi. Kā vienmēr. Ko tu šajā pilsētas daļā esi sadarījis?” Terēze puisim jautāja.

“Dzirdēju, ka ir basītis. Biju aizgājis paskatīties kā tad mūsu komandām iet.”

“Nopietni? Mēs tieši no turienes arī nākam.” Meitene ar sarkanajiem matiem puisim sacīja.

“Sasodīts, Hloja, varējāt vismaz man arī pateikt, ka ejiet, savādāk nebūtu vienam kā tirliņam tur jāsēž.” Klāvs sāka smieties un iedzēra malku no savas alus glāzes.

“Nākamreiz, Klāv.” Paipera puisim apsolīja, kamēr šis sāka rādīt ērmīgas grimases. “Jā, mēs jau zinām, cik tu mums esi glīts. Aiztaupi pūles.”

“Kāpēc Jūs nepievienojieties tām dūdiņām uz deju grīdas?” Puisis norādīja uz meitenēm, kuras joprojām centās pievērs sev uzmanību no vīriešiem tām apkārt.

“Kaut kā nevelk.”

“Prinči paši pie Jums nenāks, ja Jūs neizrādīsiet savus labumus.” Puisis uzsmaidīja, kad viņam pievērsu uzmanību.

“Bet ja nu tā pēkšņi atnāk?” Droši jautāju puisim.

“Bez iemesla tie nekad nenāk, saulīt.” Klāvs ieskatījās man acīs un es sajutos neveikli, tāpēc novērsos. Puisis manī radīja nedrošību ar savu atklātību. Viņš bija ļoti noslēpumains, taču izskatījās, ka pārējām meitenēm viņš bija labs draugs, tāpēc mazliet atlaidos viņa kompānijā.

Tā mēs bārā pavadījām laiku līdz vienpadsmitiem. Atvadoties no jauniešiem, Klāvs man vēl jautāja, vai nevēlos, lai viņš mani pavada.

“Neuztraucies, es nebaidos no tumsas.” Puisim koķeti atbildēju. Biju pati pārsteigta par savu rīcību. Laikam tomēr mohito man bija devis drosmi. Pamāju visiem jauniešiem un devos uz autobusa pieturu, kas veda mani mājup.

Gaidot autobusu, apsēdos uz soliņa autobusa pieturā un iečekoju Facebook, kur Paipera jau bija ielikusi bildi no mūsu vakara un atzīmējusi mani pie bildes, kopā ar pārējiem trim jauniešiem. Ielūkojos gan Terēzes, gan Hlojas un Klāva profilā.

Klāvs pazina arī Dreiku, kas mani nepārsteidza. Kerbridža jau bija diezgan maza sociālo tīklu jomā.

Kad pienāca autobuss, tajā iekāpu un ieliku austiņas, lai paklausītos mūziku. Gandrīz pabraucu garām savai pieturai, jo aizdomājos par ikdienu.

Vecāki mani mājās sagaidīja ar vakariņām un atgādinājumiem, ka jāiet laicīgi gulēt. Viņiem mīļi atbildēju, ka man jau ir astoņpadsmit gadu. Vēl pirms iemigšanas apskatīju Klāva profilu. Nezinu, ko tur meklēju, taču secināju, ka agrāk puisis ir spēlējis futbolu kopā ar Dreiku Vetjūsu.

(16)

150 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt