Patiess stāsts iz dzīves.
Nesen beidzu skolu, nu ta beidzot! Saņēmu dokumentus un noliku uz kādu brīdi tālāk no acīm, lai nejauc galvu, kamēr var atviegloti uzelpot....,nu, kādu nedēļu, piemēram, padzīvot ar apziņu: VISS CAURI! PLAŠĀ PASAULE VAĻĀ!!!
Domāts, darīts, beidzot, ļāvos ikdienišķākiem uztraukumiem un sāku pievērst uzmanību, nekomfortablākajiem dzīvojamās platības stūriem ar mērķi vērst, ko par labu. Tā cītīgi darbojoties, pagāja nedēļa. Skats, kas pavērās, laiski sēžot mīkstajos pēļos bija tīkami nepazīstams un mieloja acis.
Atrodoties tik idilliskā vidē sāku kalt nākotnes plānus. Izpētīju agstum agsto skolu sarakstus un izvēlējos tīkamāko, kurai, nav divu domu, durvis būs man plaši atvērtas. Izpētiju pilsētas kartes un sabiedriskā transporta kustības grafikus - viss pa kabatai!
Veicamo sagatavošanās darbu plāns izrādījas gaužām īss: sagatavot pāris foto, un dokumentu kopijas... nā, na, nā, bērna spēle.
Bet, BET, BET: "Kur ir mani dokumenti?????????" Šāds pavērsiens, maigi izsakoties, nebija gaidīts.
Pēc cītiegiem izrakumiem, idille pārvērtas kara laukā, bet bez panākumiem. Trokšņa ieinteresēta, vecmāmiņa, cīņā ar gravitaciju bija pieveikusi pākapienus uz otro stāvu: "Ko tad tu tu te ārdies?" sekoja mierīgs jautājums, bet viņas seja slēpa smieklus aizturošu grimasi. Paskaidroju...
Tad vecmāmiņa smieklus vairs nespēja saturēt...Paskaidroja. Šis bija ļaunākais joks, ko man ir nācies piedzīvot! Izrādās vecmāmiņa, ar kaimiņu tanti bija cītīgi mērījušās mazbērniem....
Mācība, darbaļaudis: "Sargiet mantu!"
Nobeigumā mazliet nesakarīgas dzejas, jo tie Kungi augšā, kā vienmēr uzstāda augstas prasības!
***
Skaties!
Es pakaru sevi domās jebkurā jomā.
Padomā tikai!
Kāds mani apēd kā pa maizes rikai.
Atstāj man viduci tikai.
Tādai tukšai un plikai
Dvēselītei,
Un tikai.
....klau, cik tad var liet!
Ar paša vardiem, ka ar mietu.
Un pūs pīlītes
Par kaut kādiem sapņiem tur dārgiem
Un parādiem.
Pietiek!
Un tā katru dienu...
Tad, ka gadījies kā, ne,
Vēl atnāk prāts un sirdi arestē:
-bendē, sevi bendē, ha,
Pats sevi iegrūdi renstelē.
-lokies sāpēs un garu dresē,
Lai ir ko drukāt dzeltenajā presē.
Negribu neko no tā,ko jūs man solāt,
Un sēdēt tajā cietajā skolas solā!
Negribu mērīt sevi eiro, latos un dolāros
Un atrasties jūsu melnbaltajos sarakstos.
Ļaudis,
Tas, kā jūs cilvēkus šķirojat,
Nu, da jeb kādus,
Ir sava veida Molotova- Rībentropa pakts...
Un vēl, jūs Dievu piesaucat
Katrā teikuma galā,
Bet vienīgais,
Kam jūs patiesi ticat,
Ir tas,
Kas rēgojas jūsu makā!
...kāds jēriņš vēl blēj,
Ka mana vieta ir ELLĒ,
- bet taureņi dzīvo tikai pasakās,
Zvēr mūks sava cELLĒ...
Bendē, sevi, bendē,
Ar rīkli,kas vienās asakās,
Es tikai ticu savai pasulei
Un dzīvei bez rāmjiem
Un īresmaksas:
Mans noziegums smags.
