local-stats-pixel fb-conv-api

Atver acis pusnaktī /93

101 0

Lai arī kurā diennakts daļā tu šo lasītu, es sveicināts, spok! Informēju, ka esi atradis nākamo mana stāsta daļu.

Ja ir gadījies palaist iepriekšējo, tad šeku reku vari aši izlasīt, pirms sāc nākamo!

Tiešām liels prieks par jūsu atsaucību! :)

Atvainojos par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

Panika atgriezās ar lielu joni, un mana balss atkal izskanēja ļoti augstā tonalitātē, līdz man pa galvu neatsitās kas smags. Kurpe? Laikam jau tas nozīmēja, ka situācija tika kontrolēta, un man būtu jāaizveras. Aizspiedu ar abām plaukstām muti un centos dziļi, vienmērīgi elpot, un stabilizēt sirds neprātīgos, auļiem līdzīgos, pukstus.

Viens labums, varēju apskatīt pasauli no augšas, un tas patiešām bija varens skats – viss bija tik… milzīgs. Mēs lidojām pāri mežam, kurā koki laistījās visdažādākajos toņos: tumši zili, zilganpelēki, zaļganzili, sudraboti, pie tam kupluma un augstuma ziņā viņi noteikti pārsita pasaules rekordus uz Zemes. Varbūt man tikai liekas, bet tālumā, par spīti tumsai, manīju vēl citus milzīgus, lidojošus radījumus. Piepeši ērglis, kas mani nesa savos nagos, likās visai drošs.

Kādu brīdi lidojuši gandrīz padebešos, sākām pietuvoties koku galotnēm, līdz beidzot kādā klajumā beidzot spēju saskatīt zemi. Dažas pēdas virs zemes, tvēriens ap manu vidukli atslāba un es ar blīkšķi nogāzos garā, bet, par laimi, mīkstā zālē. Varens spārnu švīksts un tam sekojošā vēja plūsma liecināja, ka arī putns ir piezemējies.

Pierausos kājās un lēniem, uzmanīgiem soļiem tuvojos sudrabainajam putnam, bet tad ērglis pavērsa savu masīvo galvu uz manu pusi, un es strauji atlēcu malā.

- Tak nemīz, vecā, - Laine nošļūca zemē un gādīgi papliķēja sudrabainā milzeņa kaklu, - Capāks tev pāris nedarīs. Viņš gan vēl ir maziņš, bet jau ļoti saprātīgs.

Meitenes balsī bija sadzirdams nepārprotams lepnums par savu… mīluli, ko es uzlūkoju ar aizdomu pilnu skatienu. Ja jau maziņš būdams putns bija nelielas mājas augstumā, tad es pavisam noteikti nevēlētos sastapties ar pieaugušu viņa sugas eksemplāru.

Arī viņas draugs nošļūca zemē un viegli papliķēja pa putna pieliekto knābi.

- Es nemūžam tam nespēšu tā īsti noticēt, - Laine izpleta rokas un apgriezās riņķī, - es izbēgu no Nāves Bunkura! Ha!

Un, vidžinot kā putniņš, meitene kādu mirkli virpuļoja pa klajumu, līdz ar klusu spiedzienu novēlās zālē un no sirds izsmējās.

- Kad pierod, viņa pat liekas tīri normāla, - salēcos, kad man tieši pie auss ierunājās Dereks. Kas bija ar šiem cilvēkiem? Viņi pielavījās klusi kā kaķi un tad izbiedēja gandrīz vai līdz nāvei. Vai arī es vienkārši biju pārāk bailīga.

- Kuru tu te nosauci par nenormālu? – Laine pieleca kājās.

- Viņu, - Dereks nekavējoties ar pirkstu norādīja uz mani un tad, aizbildinājies, ka ies sadabūt ko ēdamu, pazuda tumsā.

- Nu tad mēs parūpēsimies par naktsmītni, - meitene uzsmaidīja un izpleta rokas kā apskāvienā. Noskurinājos, kad viņa pārgrieza acis tā, ka kļuva redzami vien acu baltumi un aizkapa balsī nosēcās. Zeme sāka viļņoties un beigās izliecās kā kupols un vienā vietā tā kā atplīsa vaļā.

- Viss, - Laine, noelsdamās atkrita zemē, - mani spēki ar šo arī beidzas!

Milzīgais ērglis, zeme viegli nodrebot, pienāca tuvāk un mazliet skumīgi ar knābi pabakstīja saimnieci, kas, kaut ko klusi nomurminājusi, aizsūtīja savu mīluli prom. Vēroju, kā viņš paceļas spārnos un pazūd naksnīgajās debesīs.

- Vakariņas, - cik gan ilgu laiku man vajadzēs, lai beigtu salekties ik reizi, kad kāds mani negaidīti pārsteidz? Bija atgriezies Dereks un viņam rokās bija aizdomīga, ļoti aizdomīga paskata putns, kas izskatījās kā salauzis savas ekstremitātes vairākās vietās, izvārtījies dubļos, un kāda pamatīga suņa vilnā.

- Mēs taču neēdīsim, - cerīgi novilku ar pirkstu nenoteikti norādot uz medījuma pusi.

- Tu neesi ēdusi divas dienas, - Laine atgādināja, - tici man, šis tev liksies kā dievu ēdiens, un viņš nemaz negaršo tik slikti.

Meitenei bija taisnība – kad Dereks gaļu izcepa, viņa garšoja tīri labi, ja atskaita to, ka tai bija īpatnējs, un nebūt ne patīkams aromāts, bet es biju izsalkusi, un tāpēc, kopā ar Laini, aprijām gandrīz visu, kamēr Dereks pat lāga neko nedabūja.

- Ko tu darīsi tālāk? – Laine, piepildījusi vēderu, sāka knibināties gar mazu zariņu, un pievērsās man.

- Mēģināšu atrast māsu, - godīgi atbildēju, - tieši tādēļ jau es esmu te.

- Saki, - uzdevu jautājumu, kas manu prātu nodarbināja visvairāk, - vai man būtu šeit kāda iespēja atrast kādu, kas man varētu palīdzēt?

- Zini, vecā, tu esi izbēgusi no Nāves Bunkura, tev nav ne mazākās sajēgas par šīs pasaules iekārtu, plus, tev uz pēdām pilnīgi noteikti mīs kapteine Mēnesnīca, - Laine domīgi novilka un ar zariņu centās izbikstīt gaļas gabaliņu, kas ieķēries starp zobiem, - tikai trakais sapītos ar tevi – nepatikšanas tev sekos ik uz soļa.

Saprotoši pasmaidīju un novērsos. Skaidrs, manas izredzes bija niecīgas.

- Taču man atrasties notikumu epicentrā, - domādama, ka esmu pārklausījusies, paskatījos uz Laini, bet, nē, meitenes sejā bija atplaucis nešpetnais, piedzīvojumu alkstošais smaids, - es iešu ar tevi, lai arī uz kuru debespusi tu mani sadomāsi vest.

Priecīgi iesaucos un apskāvu meiteni, kas mani gan visai ātri atgrūda.

- Fuj, - Laine savieba degunu, - tu smirdi trakāk par beigtu sesku!

- Es rīt nomazgāšos, - apsolīju, tad mēs visi salīdām mūsu improvizētajā teltī, lai izbaudītu pāris stundas miega.

101 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
++++
2 0 atbildēt
Oh gaidu nākamo daļu:)
0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt