local-stats-pixel fb-conv-api

Atver acis pusnaktī /75

117 0

Sveiki, spoki un spocenes!

Te jau atkal es un arī turpinājums manam stāstam.

Iepriekšējā nodaļa: šeit.

Sorry par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

Sāku skaļi smieties.

- Pilnīgs murgs, - tverdama pēc elpas, izdvesu.

Meitenes sejā iezagās viszinošs smīns.

- Tici vai netici, - Laine nogrozīja galvu, - bet tu pieder šejienei.

Tad meitene izrāpās no manas gultas un, izstieptām rokām un kājām, nogulās uz grīdas, sākot klusi dūkt. Tā meitene tiešām bija traka.

Man nebija ne mazākās nojautas, cik ilgs laiks bija pagājis, bet Laine joprojām gulēja un dūca, tikai nu jau vairs tas nelikās klusi, bet gan apnicīgi. Skaņa grieza ausīs kā nazis, taču pat tas, ka es meiteni skaļi apsaucu, nelika viņai ne uz sekundi pārtraukt monotono dūkšanu, tāpēc man atlika vien opcija skaļi ievaidēties un aizspiest ausis, klusā cerībā, ka drīzumā meitenei šī nodarbe apniks.

Drīzumā iestiepās gandrīz vai mūžībā, kad iztecēja mana pacietība un es izlādēju visu savas gultas saturu uz kaitinošo dūcēju.

- Pie visiem svētajiem, a i z v e r i e s! – skaļi uzsaucu, iekārtodamās uz galdiņa pie loga. Kādu mirkli valdīja svētlaimīgs klusums, taču tad dūkšana atsākās. Izmisumā sāku gandrīz vai raudāt.

Un tad notika brīnums – Laine apklusa. Atviegloti nopūtos un izbaudīju mieru. Tad izdomāju paskatīties, kas bija par iemeslu manai svētlaimei, taču, pagriežoties gandrīz ķēru sirdstrieku – meitene bija nedzirdami pienākusi man klāt.

- Beidz tā darīt! – parāvos malā ar tādu joni, ka nogāzos uz grīdas. Laine pastiepa roku un uzrāva mani atpakaļ kājās.

- Tu esi kā želeja, - viņa pavīpsnāja, - viens pieskāriens un tu jau sāc trīcēt. Tā arī tagad tevi saukšu.

Izvalbīju acis. Tā tik man trūka!

- Esmu Keila, - noburkšķēju un apsēdos uz gultas. Pag, pa kuru mirkli viss tika salikts atpakaļ savās vietās?

- Želejtārpiņš, - Laine nomēdīja mani. Nopūtos.

- Labāk pastāsti man par šejieni, - aicināju meiteni piesēst sev blakus.

- Šī ir Mēness Bērnu Zeme jeb Mānentūda, - viņa sāka stāstīt, - leģenda vēsta, ka šo zemi uz savām mugurām tur seši Mēness Suņi, taču neviens to nav spējis pierādīt, jo, nonākot aiz Pasaules Malas, tu nomirsti.

- Es pat nezinu, ko un kā lai tev izstāstu, - meitene paraustīja plecus, - viss man šeit liekas pašsaprotams, un, patiesībā, te ir tik daudz kā…

- Bet pastāsti man kaut ko, vienalga ko, - noplātīju rokas, - ik druska informācijas man ir kas jauns un interesants. Piemēram… pastāsti, kāpēc šejieniešus sauc par Mēness Bērniem?

- Tā atkal ir vēl viena leģenda, - Laine ļāva savam skatienam aizceļot tālumā, - tā vēsta, ka Mēness reiz bijis viena liela, saprātīgi domājoša būtne, kas peldējusi Visumā, taču tad noticis lielais Pasauļu Sprādziens, kura rezultātā izveidojusies arī tava planēta, un Mēness sabirzis drumstalās. Palikusi vien tā sirds un putekļi, kas savienojušies un radījuši šīs zemes pamatni un Mēness Suņus, kas to tur, taču bijuši arī daudz smalkāki putekļi, tādi, kas nav spējuši savienoties, lai radīto Lielo Veselumu, tāpēc tie savienojušies mazākās vienībās – cilvēkos, Mēness Bērnos.

- Izklausās pēc kāda visai slima cilvēka murgojuma, - nekautrējos skaļi izpaust savas domas.

- Domā, ko gribi – tā ir tikai leģenda, - meitene noteica.

Kādu mirkli valdīja klusums.

- Kad es šeit ierados, mani sagūstīja viena meitene, - stāstīju, - viņa spēja mētāties ar zibeni vien izstiepjot roku…

- Nesaki, ka tu satiki kapteini Mēnesnīcu, - Laine nošūpoja galvu, - tas izskaidro, kāpēc tu bez nopratināšanas esi iemesta Nāves Bunkurā – neviens nekad neapšauba viņas vārdus. Nekad.

Tad atkal iestājās klusums.

- Es eju gulēt, - kameras biedrene piecēlās kājās un izstaipījās.

- Gulēt? – pavēros laukā pa logu, - Bet laukā vēl ir gaišs.

- Ja tu neesi pamanījusi, tad tur visu laiku ir gaišs, - Laine norādīja, un tikai tad es aizdomājos, ka tiešām, gaisma šeit ir vienmēr, - viņi tikai grib, lai tu tā domātu un pazustu pati sevī.

Meitene ielīda savā gultā un ierakās zem segas, taču tad, kad es jau sāku domāt, ka viņa ir aizmigusi, no sega pacēlās un parādījās viņas spurainā galva.

- Arlabunakti, želejtārp, - iesmējos un novēloju arlabunakti arī viņai.

Mani no dziļā miega izrāva kāda skaņa. Soļi gaitenī un asmens vilkšana gar sienu.

Bailēs acis atsprāga vaļā. Kāds nāca mani nogalināt!

117 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
:) eh gribu nākamo daļu!:)
3 0 atbildēt

Vakar tik ieraudzīju ka esi atgriezusies spoki.lv rakstnieku rindās! Nu ko lai saka? Malacis ^^ Ilgi gaidīju, līdz atkal sāksi rakstīt :)

Un zini ko - patīk, patīk, patīk tavs jaunais stāsts ^_^

2 0 atbildēt

Buuuuurvīgi <3

0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt