Ta da da dāā, tā nu klusi, klusi šeit iezadzies ir decembris, pirmā advente, es un arī turpinājums manam stāstam.
Iepriekšējā nodaļa šeku reku.
Jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
Lai labi lasās!
...
Pamostoties, pirmais, ko ieraudzīju, bija kameras biedrenes seja sprīža attālumā no manējās, tāpēc pamatīgi satrūkos, taču nelikās, ka meitenei ienāca prātā ievērot kaut nelielu pieklājību.
- Novācies no manas sejas, - juzdamās pavisam neērti, uzsaucu, taču arī tad pagāja pāris sekundes līdz viņa iztaisnojās.
- Tu… tu esi dīvaina, - mana balss pēc miega skanēja mazliet čērkstoši. Piecēlos sēdus un pievilku kājas sev klāt. Svešā iekārtojās manā gultā ērtāk.
- Laine, - meitene man uzsmaida mazliet savādu, nebēdnīgu smaidu. Mirklīti, vai viņa pirms pāris stundām gadījumā nepieraudāja vai pus pasauli?
- Keila, - joprojām mulsi raugoties meitenē, atbildēju.
- Par ko tu esi te? – Laine aizrautīgā balsī jautāja, kamēr es biju spējīga tikai blenzt viņā un domāt, vai gadījumā, kaut kur krītot, neesmu sasitusi galvu? Stipri sasitusi galvu…
- Ēhm, - atvēru muti, kad klusums sāka ieilgt, bet meitene, acīmredzami, vēl joprojām pacietīgi gaidīja manu atbildi, - patiesībā… man nav ne jausmas.
Tiešām. Ko es tādu biju nodarījusi, ka, jau ar pirmo soli uz šīs pasaules, biju izpelnījusies cietumu un nāvi?
- Un kā ar tevi? – būdama pieklājīga, painteresējos.
- Par pilnīgajiem sīkumiem, - Laine pārgrieza acis un neizpratnē papurināja galvu, - trīs slepkavības, pāris laupīšanas, pretošanās aizturēšanai un bēgšanas mēģinājums.
Nešaubījos, ka mana seja bija lasāma kā atvērta grāmata pirmskolas vecuma bērniem. Šokā noskurinājos un sarāvos vēl ciešāk – es atrados vienā telpā ar nežēlīgu slepkavu, un neviens mūs pat neuzraudzīja!
- Tu taču joko, vai ne…? – cerīgi novilku.
- Bet protams… – Laine mani iedunkāja un sāka sirsnīgi un skaļi smieties. Atvieglojums bija tik liels, ka iesmējos līdz ar viņu.
Kādu laiciņu atgādinājām divas slimās, jo kurš gan smejas, atrodoties ieslodzījumā? Tad Laines seja kļuva pilnīgi nopietna.
- …ka nē, - meitene pabeidza savu teikumu, un man no visas tiesas sametās bail – viņa bija psihiski nestabila persona.
- Nemīz, vecā, - uzmundrinoši uzsmaidīdama, Laine mani vēlreiz iedunkāja, - es neslepkavoju bez īpaša iemesla.
Nebildu ne vārda, lai gan no tiesas gribēju zināt, ko nozīmē šis Īpašais iemesls, lai nejauši tādu neradītu. Tas gan nemaina faktu, ka es vienalga nomiršu – biju izložņājusi ik kvadrātcentimetru šajā telpā, taču nekur nemanīju ne sīkākās izredzes izbēgt. Eh, daudz vieglāk ko izdomāt būtu, ja mūs no šejienes izlaistu uz kādu citu telpu.
- Pastāsti par sevi, - Laine savāca manu spilvenu un iekārtojās ērtāk, - šajā draņķīgajā vietā tāpat nav ko citu darīt, kā tikai velt kūleņus.
Saprāta balss man teica, ka labāk jādara, kā man saka, jo savādāk es varu attapties smokam pati zem sava spilvena, ko man pavisam negribējās.
- Esmu Keila, - lielisks veids, kā uzsākt stāstu, laikam esmu ģēnijs, - un es neesmu no šejienes. Es nāku no planētas, ko sauc par Zemi un…
- Tu neesi Mēness Bērns? – Laines pārsteigta vaicāja, un nākamajā mirklī es attapos zemē. Par spīti tam, ka meitene neizskatījās pārāk masīva, spēka viņai bija atliku likām. Viņa atpleta manus plakstiņus tik plaši, ka likās, acs vienkārši izkritīs laukā un aizripos, tad ar pirkstiem iztaustīja visu manu muti un beigās apgrābstīja no galvas līdz kājām.
- Mele, - vīlusies meitene ierāpās atpakaļ gultā un, izstiepusi lūpu, sakrustoja rokas uz krūtīm, - tu esi savējā…
- Nē, neesmu viss, - uzslējos sēdus. Biju aizvainota par tik rupju izturēšanos. Kā gan viņa uzdrošinājās?
Laine izbolīja acis un pieliecās uz manu pusi.
- Tu mani neapmānīsi, - viņa paziņoja, - es atpazīstu svešos, ar mums kādreiz bija viens, tiesa, viņš nobeidzās, bet es iepazinu viņu pietiekoši, lai pēc tam būtu spējīga atpazīt viņam līdzīgos.
- Zvēru pie… nezinu, bet es neesmu no šejienes! – uzstāju, taču Laine tikai neticīgi pamāja ar galvu.
- Klausies, - mēģināju paskaidrot, - es piedzimu uz Zemes un uzaugu, tiesa, ne ar saviem vecākiem, bet…
- Tu viņus pat nepazīsti, - Laine secināja, - tu viņus pat neatceries!
- Bet es biju uz Z e m e s, - stīvējos pretī.
- Un ko tad, - Laines seja atkal atradās nepieklājīgi tuvu manējai, - ja tavi vecāki bija Mēness Bērni, kas tikai nobēdzināja tevi uz Zemes?
