http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atminas-ir-smagas-2/698105
Bija agrs rīts un es gulēju savā saucamajā pagaidu gultā kamēr nokārtos dokumentus. Esmu priecīga par to, ka Adrians nedzirdēja mūsu sarunu, viņam tas viss nav jādzird. Man gan interesē, ko tēvs viņam teiks kad Adrians viņam prasīs kur viņš bija pazudis. Es pat nezinu vai viņš viņu atceras, viņam bija tikai 3 toties man tad bija 15 un es nekad neaizmirsīšu kas notika. Sāku domāt par to cik mans brālis ir burvīgs. Viņām ir lielas brūnas acis un tumši brūni mati kā man. Mēs ar brāli esam ļoti līdzīgi un tas mums ir no mammas. Viņai bija brīnum skaisti gari mati, bet viņa tos nogrieza un padarīja viņas izskatu vecāku un nopietnāku, tāpēc es sev nosolījos, ka negriezīšu matus īsus. Tagad man viņi ir jau gandrīz līdz dibenam. Gari, brūni taisni mati. Gribējās iemigt, bet nevarēju, gribējās raudāt, bet nespēju. Esmu zaudējusi savu mammu un vecāko brāli. Kā lai es dzīvoju? Domāju par zīmīti kuru atradu uz galda. Sameklēju lapiņu un vēlreiz skaidri izlasīju pie sevis.
Sveika Luīz, lūdzu piedod par šo visu. Aizmirsti par to ko esi dzirdējusi vai redzējusi dzīvoklī, paņem savu brāli un bēdz. Bēdz prom ko kājas nes. Viņš atradīs tevi ja būsi tepat, es zinu, jo viņš atrada mani. Viens vārds- BĒDZ.
-Labrīt- pēkšņi sadzirdēju kāda zēna balsi sev aiz muguras. Uzreiz saņurcīju lapiņu. Pagriezos un palūkojos uz puisi. Gara auguma un kādus 4 gadus vecāks par mani, viņam ir izteiksmīgi zilas acis un apburoši zeltaini brūni mati. Aaa… Bet ko viņš te dara?
-Labrīt- noburkšķēju –Tu kaut ko vēlies?-
-Nu vispār es nācu jautāt vai tu kaut ko nevēlies?!- puisis iesmēja un paskatījās uz mani ar savu apburošo smaidu. Es apskatījos apkārt un sapratu, ka es vienīgā esmu pamodusies. Ko viņš te dara? Nevar būt ka viņš atnāca tieši pie manis. –Varbūt brokastis vai padzerties vēlies?- viņš mīļi pajautāja.
-Nezinu. Man negribas ēst- noburkšķēju.
-Tikpat ļoti kā gulēt?- ar smīnu viņš jautāja.
Kā viņš zina, ka es negulēju? Viņš mani novēro vai kā? –Kā tu to zini? Kas tu vispār esi?-
-Esmu Krists, es te strādāju. Man ir jāpieskata vai visi aiziet gulēt un jāuzmana viss.- viņš jau nopietnāk atbildēja.
-Luīze.- centos smaidot atbildēt.
-Tātad, kā būs ar tām brokastīm?- viņš iesmejoties jautāja.
-Vai tad tu tā vienkārši vari man sagādāt? Ir 6 no rīta.- ar neizpratni vaicāju.
-To tu atstāj manā ziņā.- ar smaidu manī lūkojās.
-Labi, tad gaidu brokastis.- centos arī ar smaidu viņam atbildēt.
Viņš devās prom smaidīdams kā mazs bērns. Nodomāju, ka varētu līdz brokastīm varētu censies nedaudz iesnausties.
-Luīz, es varu pie tevis?- sadzirdēju miegaino balstiņu. Tā izklausījās tik vārga un neaizsargāta. Palūkojos uz runātāju un ieraudzīju mazo brālīti.
-Protams, nāc es tevi samīļošu.- smaidot teicu, paņēmu viņu sev blakus un cieši apskāvu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atminas-ir-smagas-4/699144
