Atceries mani. (7)2

Es iemigu ap sešiem no rīta, un, kad šķita, ka esmu gulējusi tikai pāris minūtes, sajutu ēdiena smaržu, kas šķita pārāk tuvu manam degunam. Instinktīvi to atgrūdu un dzirdēju šņācienu. Miegaini pavēru acis un pamanīju Oliveru, kurš turēja man pretī šķīvi ar maizītēm ar šķiņķi.

-Brokastis gultā?- viņš mīļi smaidot teica un pasniedza man šķīvi. Samiegojusies izbraucu ar rokām cauri matiem, savandot tos ērkulī, un sāku ēst,- Domāju, ka tu vari te kādu laiku palikt.

-Es gan tā nedomāju,- nīgri atteicu,- Es paēdīšu un došos prom.

-Varbūt tomēr paspēlēsim basketbolu?-

-Nē!-

-Futbolu?-

-Nē!-

-Xbox?- viņš smejoties vaicāja. Nobolīju acis.- Nu tad paskatāmies filmu...

-Kad tev pieleks, ka es negribu neko darīt ar tevi? Es gribu doties prom,-

-Man vajag tavu palīdzību,- Olivers atzinās,- Vismaz uz pāris dienām..

-Un kas man par to būs?-

-Nu... tev būs silta gulta, apģērbs un ēdiens, jumts virs galvas, un nebūs jāzog..-

-Es nezogu!-

-Es taču redzēju tavas somas saturu, kad iekāpi mašīnā. Bet ko nu par to.. palīdzēsi man?

-Kas ir tas, ko tu vēlies no manis?-

-Man ir māsa. Viņai nekad nav bijis neviena drauga,- Olivers atklāti stāstīja,- Man ir jādodas uz boksa treniņu.- puisis stāstīja. Man godavārds niezēja roka viņam iesist.

-Tev ir māsa, kuru tu pamet vienu?-

-Ne gluži,- Olivers izvairījās,- Tas vienkārši ir ieguvums mums abiem.

-Es nezinu...- atteicu un Olivers strauji piecēlās kājās, lai nokāptu lejā. Noliku šķīvi malā un ieklausījos, kas notiek. Varēju dzirdēt soļus un klusas balsis. Viena no balsīm piederēja meitenei.

-MAN IR DRAUDZENE!?- kāda spalgi iespiedzās un es apjautu, ka tā ir Olivera māsa. Viņas balss lika man justies tā, it kā manas ausis tūdaļ sāks asiņot.- Kur viņa ir!?

-Baibiņ, runā klusāk,- Olivers lūdza,- Viņa ir augšā.

-Es drīkstu uziet?- Baibas balss nekļuva klusāka. Uzbāzu spilvenu uz galvas un paslēpos zem segas. Viņas balss bija vēl sliktāka par modinātāja signāla griezīgo skaņu. Novaidējos un pievilku ceļus sev klāt,- Oliver!

-Es zinu, ka tā mani sauc,- dzirdēju Oliveru smejamies.- Sema! Mosties!- viņš uzsauca. Noņēmu segu un spilvenu no sejas un miegaini pieslējos kājās, kāpdama lejup. Pamanīju abus divus, kuri skatījās uz mani ar cerību pilnu skatienu. Baiba nemaz neizskatījās līdzīga savam brālim. Es teiktu, ka viņa bija, iespējams, tikai gadu jaunāka par mani, bet neapšaubāmi, viņa bija skaista meitene. Ar tām pašām apaļajām suņa brūnajām acīm un blondajiem matiem, padarot viņu līdzīgu lellei.

-Es nu iešu,- Olivers sacīja, un, piemiedzis man ar aci, izgāja no mājas, atstādams mūs divatā. Iestājās neveikls klusums un viss, ko dzirdējām, bija mašīnas rūkoņa, kas attālinājās.

-Nu...- es neveikli iesāku, kasīdama pakausi,-Ko tev patīk darīt?-

-Es nezinu,- Baiba runāja klusāk, liekot man atslābt,- Ko tev patīk darīt?

-Man ļoti patīk dejot,- smaidot atzinos,- Un tu? Tu māki dejot?

-Nemāku,- Baibiņa skumji atzina.- Tu mani pamācīsi?

-Tev ir treniņbikses?- es pavaicāju. Meitene pamāja un devās uz istabu, no kurienes atnesa pelēkas, mīkstas bikses. Paņēmu tās no viņas un uzvilku kājās, nekaunoties par sevi.- Ieslēdz mūziku. Parādīšu tev kaut ko tādu, ko mācu citiem.-

-Jē!- Baiba iesaucās un pieskrēja pie mūzikas atskaņotāja. Kad sāka skanēt dziesma, lēnām aizvēru acis un iztēlojos soļus, un vienkārši ļāvos mūzikas ritmam. Piepeši manas rokas tika satvertas un mans skatiens sadūrās ar Olivera skatienu. Neliekoties ne zinis, turpināju rutīnu, un viņš mani atkārtoja kā spogulī.

Strauji Olivers satvēra mani aiz rokas un pagrieza pret sevi, burvīgi smaidot,- Es gribu iemācīties dejot,- viņš sacīja un atlaida mani,- Pamācīsi?

-Ja netiksi līdzi, pats vainīgs,- atteicu un, pagriezusies ar viņu pret muguru, sāku dejot. Olivers aplika rokas man ap vidu un piekļāva sev klāt. Viltīgi smīnot, apgriezos ar savu asi, un, aplikusi roku viņam ap kaklu, noskūpstīju puisi uz lūpām, pārmeklēdama viņa kabatas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-8/690196