Ārsts, kurš operē man apendicītu sēž un vienkārši ārdās.
Un nevajag nemaz tik daudz
Pavisam maz,
Pavisam nieku,
Lai mirdzošs mirklis nestu prieku.
Viņš teica: ''Es visus savu pacientus noslīcināju un tas bija baisi''.
Man nācās noskatīties kā viņu āda plīst, un dažiem iekšas izlīda uz āru.
Šodien atkal darbs un viss jau man besī.
Iešu prom un laidīšu uz hesi.
Apnikušas mandeles un līst pie citu pakaļas.
Katru dienu es sēžu pie operāciju galda un esmu mēms.
Kur tik stulbi cilvēki ir? To es nu nekādīgi nevaru saprastu nudien.
Meičas atnākušas pie manis, paņemam bembi un laižam atkal uz hesi.
Sēžam mēs tur visu dienu, kamēr puņčos nelien neviena no šīm huiņām.
Laižām pēc tam uz veikalu, nu nopērkam mēs šņabīti, nu.
Kamēr meičas masturbē, es savus pautus asinu.
Zinu, ka būs interesanta nakts.
Un visi būs klāti ar staru, nu da.
Atkal rīt uz darbu jāiet nu bļa zajebala.
Katru dienu uz darbu jāmauc, reps man istabā jau gaida.
Sēdēšu es pie galda, raušu mandeles un gušu citu baudu.
Citi kliedz, citi nekliedz, bet es iedomājos pavisam citu lietu.
Tu laikam saprati mani tagad, nu?
Bail pat iedomāties ko...
Saprāta robežas esmu zaudējis, nu ko? jāiet pensijā, veicais krabi.
Jeb nelegaals kaifs tev sitīs kanti.
