Pēc kāda laika viņi jau nokļuva mājās. Viss notika kā vienmēr - Rebeka gāja uz gultu sēdēt telefonā, bet Magdalēna spēlēt Minecraftu telefonā. Rebeka domāja, ko lai rīt dara un atcerējās par savu draudzeni Alisi, kura atnāca uz viņas skolu pirms trīs gadiem. Viņa paņēma telefonu uz sāka zvanīt Alisei.
''Alis, negribi rīt aiziet uz ziedoņdārzu?''
''Labi, davai. Cikos?''
''Ap vienpadsmitiem.''
''A tu ņemsi Magdalēnu līdzi?''
''Nē, ātri aiztīšos kamēr viņa gulēs.''
---
Rebeka atvēra acis un pa logu jau spīdēja saule. Viņa saģērbās, iesvieda somā kolu un pabļāva mammai ka jau iet. Rebeka jau izgāja laukā pa durvīm, bet atcerējās, ka aizmirsa atslēgas tāpēc iegāja atpakaļ un paņēma atslēgas. Ejot uz leju bija dzirdams, kā no 5. stāva iznāca sieviete ar suni un suns histēriski rēja pa visu kāpņutelpu. Ejot laukā pa vārtiem kārtējā mašīna gaidiīja, kad lēni atvērsies vārti, lai iebrauktu pagalmā. Rebeka jau gāja pa pirmo ielu un piezvanīja Alisei.
''Nu Alis, cik tālu esi?''
''Es jau eju laukā no mājām.''
''Es jau esmu pusceļā uz ziedoņdārzu.''
---
Viņas jau bija ziedoņdārzā.
''Nu, kur ejam?'' Rebeka jautāja.
''Nu davai aizejam no sākuma uz stieņiem?'' Alise iedomājās.
''Labi, ejam,'' Rebeka noteica, bet atcerējās par satiktajiem cilvēkiem, bet nolēma labāk nestāstīt.
''Labi,'' noteica Alise un viņas aizgāja uz soliņa nolikt somas. Alise uzreiz pēctam gāja pievilkties, bet tikmēr Rebeka skatījās tālumā, vai nekur netuvojas trīs cilvēki.
Apmēram pusstundu viņas tur vēl palika, bet izdomāja, ka varētu iet kautko citu padarīt.
''Nu, kur ejam tagad?'' Alise jautāja.
''Ejam uz laukumiņu, es gribu pašūpoties uz tīkla.''
''Labi.''
Līdz laukumiņam nebija tālu jāiet, kad viņas jau bija pie tīkla.
''Rebek, es laikam nešūpošos, man atkal būs slikti,'' Alise teica.
''Nu laaabi,'' Rebeka vīlusies novilka.
Kamēr Rebeka šūpojās, Alise sēdēja pie somām un zīmēja Rebekas blociņā ķepiņas. Uzzīmējusi dažas ķepiņas, Alise piecēlās lai aizietu uz tualeti. Rebeka šūpojās, taču viņai apnika un viņa apsēdās tīklā, lai sagaidītu, kamēr viņš apstāsies. Rebeka jau lēni šūpojās, kad ieraudzīja Alisi kura nāca no tualetes.
''Aizejam nopirkt cukurvati?'' Alise piedāvāja un viņas aizgāja uz kafejnīcu.
Kafejnīcā lielākoties visi galdiņi bija aizņemti. Viņas stāvēja un gaidīja, kad sieviete kura tur strādāja sataisīs Rebekas cukurvati. Rebeka klusi parādīja uz labo pusi, kur sēdēja pēc izskata tizls cilvēks un viņas sāka klusi smieties.
Drīz jau pagāja laiks, pulkstens bija puspieci, rokas bija lipīgas no cukurvates un viņas izlēma ka dosies mājās.
---
Bija jau nedaudz satumsis, kad Rebeka atnāca mājās. Viņa nolika somu un aizgāja uz virtuvi uztaisīt tēju. Kamēr čaiņiks vārījās, Rebeka iedomājās vai viņai neviens Snapchatā nav atbildējis, taču sačamdījusi, ka kabatās telefona nav viņa gandrīz ķēra sirdstrieku. Rebeka ātri aizskrēja atpakaļ uz istabu, lai pārbaudītu, vai somā telefona nav. Arī somā viņa nebija. Rebekai ātri šaudījās domas galvā un viņa iedomājās: ''Ziedoņdārzs! Es taču pie tīkla novilku jaku un nosviedu zemē! Ātri jāskrien uz turieni!''. Rebeka skriešus izskrēja ārā pa durvīm un skrēja uz ziedoņdārzu. Uz ielām bija daudz cilvēki.
Rebeka jau ieskrēja ziedoņdārzā. Visu laiku viņu mocīja doma, ka telefons nestāvēs tur. Viņa jau tuvojās un skatījās uz to vietu. Nep. Telefona tur nebija. Rebekai sirds ļoti dauzījās un viņa nezināja ko darīt. Tur bija visas vasaras bildes, sarakstes, bet tagad nekā vairāk nav. Rebeka sāka lēni iet atpakaļ, līdz iedomājās par stieņiem, kur viņas ar Alisi meta kūleņus. Rebekai radās neliela cerība un viņa lēni devās uz turieni. Apkārt jau bija satumsis taču viņu tas neuztrauca. Šobrīd galvenais bija atrast telefonu. Rebeka jau gāja pa taisno ietvi līdz stieņiem. Viņa nedaudz paskrēja un skatījās visur apkārt. Telefona nekur nebija. Rebekas cerība izzuda un viņa devās atpakaļ uz mājām.
---
''Mammu, zin kas ir?'' Rebeka ar asarām acīs teica,
''Nu?''
''Es pazaudēju telefonu ziedoņdārzā. Es tikko tur biju lai pārbaudītu, bet viņš nekur nebija.''
''Nu malacis Rebek, tagad dzīvosi bez telefona, man nekā cita sakāma nav.''
''Es turpināšu zvanīt, ja nu kāds pacels.''
Visu vakaru Rebeka zvanīja uz savu telefonu, bet signāls gāja un neviens necēla. Pulkstens bija jau astoņi. Rebeka atstāja mammas telefonu gultā un aizgāja pakaļ aukstajai tējai. Atnākusi atpakaļ viņa atcerējās, ka nepiebēra cukuru, tāpēc devās atpakaļ uz virtuvi un jau ielika karoti cukurā, kad Magdalēna sauca no istabas: ''Rebek, tev zvana!''Rebeka sekundi apdomāja: ''Man taču nav telefon...'', taču sapratusi ka zvana uz viņas mammas telefonu, viņa skrēja uz istabu, taču aizķērās aiz sliekšņa malas un ar inerci aizlidoja līdz sienai un atsita pieri. Kamēr viņa ar mokām piecēlās un aizgāja līdz istabai, zvans jau bija beidzies. Rebeka skatījās uz griestiem un pie sevis lamādamās turēja otru roku pie pieres, taču pēc dažām sekundēm telefons atkal sāka zvanīt, un viņa nobijās, taču pacēla.
''Hallo''
''Aam sveiki, es te telefonu atradu, skatos ka laikam jums viņš pieder.'' atbildēja atradējs.
''Jā, kāda laime ka jūs atradāt. Varbūt mēs varētu kautkur satikties un jūs varētu man atdot telefonu?''
''Jā, varbūt rīt ziedoņdārzā?''
''Labi.''
''Paga, nemetiet nost, kāds ir jūsu vārds?'' svešinieks jautāja.
''Rebeka,'' viņa atbidlēja, taču pēc tā sekoja dažas sekundes ilgs klusums.
''Un kā jūs sauktu?'' Rebeka jautāja.
''Aleksandrs."
