Dienas gāja, skola tuvojās, Rebeka turpināja staigāt uz Ziedoņdārzu un redzēt tos pašus trīs cilvēkus, no kuriem viens bieži skatījās uz Rebeku. Rebeka apbrīnoja viņa matus, kas līdzinājās Edvardam no Krēslas pirmās sezonas. Protams Rebeku nomocīja viens un tas pats jautājums - kas ir šie cilvēki? Kāpēc viņi tā apbur un piesaista?
---
"Rebek, taisies!'' uzsauca Rebekas tētis.
''Kapēc?'' Rebeka jautāja.
''Aizbrauksim uz Dominu, Magdalēnai vajag jaunas drēbes priekš futbola.''
Rebeka ātri pārģērbās un paņēma mugursomu.
''Kolu arī nopirksim, man iepriekšējā beidzās,'' viņa nodomāja un aizgāja noņemt telefonu no lādētāja.
---
Jau nokļuvuši Dominā, viņi izdomāja, ka pirmais veikals, uz kuru viņi dosies būs Sportdirects. Pa ceļam iedami, viņi pretējā pusē ieraudzīja Tigeru, tāpēc izdomāja ka aizies uz to. Tigerā Rebeka ieraudzīja skaistu vāciņu priekš telefona, tāpēc viņi to nopirka un devās uz Sportdirectu. Sportdirectā ieejot valdīja priecīga atmosfēra. Kāds mērīja savus sapņu Nike, kāds skatījās uz sporta legingiem, kas perfekti izcels viņu tievās kājas, kāds mētāja bumbu un apgāza somu. Pirmais ko viņi meklēja, bija krekls. Rebekas mamma tālumā ieraudzīja smukus kreklus un viņi aizgāja tur. Protams izvēle bija liela, bet Magdalēnai visvairāk iepatikās violetais krekls, tāpēc viņi nopirka to. Nākamos vajadzēja legingus, tie atradās nedaudz tālāk. Magdalēna nevarēja izvēlēties, tāpēc viņi paņēma zaļus un rozā un devās uz piemērīšanas kabīnēm. Jau ceļā uz turieni Rebeka atcerējās, ka no pāgajušā skolas gada vēl nav atdevusi saplēsto matemātikas grāmatu, tāpēc nācās pajautāt mammai naudu un Rebeka devās uz grāmatnīcu. Jau ejot garām Drogām bja redzamas rindas ar cilvēkiem, kuri jau iepirkās skolai.
''Kāpēc tik ātri jau jāpērk tās lietas?'' Rebeka nicinoši pajautāja sev galvā, ''vēl taču mēnesis priekšā.''
Rebeka gāja garām visu klašu grāmatām, līdz ieraudzīja savējo. Viņa paņēma matemātikas grāmatu un aizgāja stāvēt rindā. Rindā bija 4 cilvēki. Cilvēks, kurš strīdējās ar pārdevēju, lai vienreiz iedod to vāciņu grāmatai, kurš ir lētāks, sieviete, kura apjukusi skatījās uz ģeogrāfijas atlantu un nesaprata, vai ir paņēmusi īsto, tēvs kuram sejā bija redzams, ka viņam besī lēnā pārdevēja un vecmāmiņa ar mazmeitu, kura pētīja pildspalvas ar kristāliņiem. Pēc dažām minūtēm Rebeka jau meklēja naudu un lika uz galda, kad viņai aiz muguras kāds uzskrēja. Tas bija tas pats savdabīgais cilvēks ar matiem, kuri ar pūlēm ir tikuši sataisīti uz augšu.
''Soooorī,'' novilka šis cilvēks.
''Nekas nekas, tizlu cilvēku ir daudz,''
''Nu ko tad uzreiz tik rupji ko?'' skatījās viņš ar savām mazajām acīm.
''Nu piedod. A kā tevi vispār sauc?'' Rebeka ar apslēptu interesi jautāja.
''Aleksandrs, kā tevi? atbildēja viņš.
''Rebeka,'' viņa pateica un skatījās uz savu matemātikas grāmatu. Taču pacēlusi galvu redzēja, ka Aleksandrs vēljoprojām skatās. Viņš vēl būtu turpinājis ar nelielu smaidiņu skatīties uz Rebekas seju, ja kasiere nebūtu aizkaitināti teikusi, cik jāmaksā. Rebeka nedaudz uzgaidīja, kamēr viņš samaksāja par zīmuli un viņi kopā devās ārā no grāmatnīcas.
''Un kurā skolā tu mācies?'' Rebeka painteresējās.
''Tajā, kas netālu no ziedoņdārza,'' viņš atbildēja.
''Mēs laikam vienā un tajā pašā skolā mācamies,'' viņa pateica, bet saprata, ka Aleksandrs ies uz otru pusi.
''Labi atā,'' teica Aleksandrs, vēljoprojām nedaudz smaidīdams.
Rebeka aizgāja atpakaļ pie savas mammas, tēta un māsas. Viņi jau stāvēja pie kases un pirka zaļos legingus.
''Nu, atradi grāmatu?'' jautāja Rebekas tētis.
''Jā,'' atbildēja Rebeka un ielika Magdalēnas jaunās futbola drēbes somā.
''Diezgan ilgi tu biji,'' noteica Rebekas mamma.
''Ai nu tur gara rinda bija,'' pateica Rebeka skatīdamās zemē un viņi devās uz mājām.
