http://spoki.tvnet.lv/literatura/Apvarsnis2dala/681614
Stundas ritēja, izmisums auga. Ķermenis vairs nejuta neko. Aukstums bija pārmērīgs. Acis knapi turējās vaļā, Lēna bija gatava aizmigt tepat, tomēr viņa devās tālāk sev nezināmā virzienā.
*
Rīts. Sniegs vairs nesnieg, vismaz viņa nejūt, ka snigtu. Lēna mēģina atvērt acis, plakstiņi ir smagi, skropstas saķepušas, bet viņai tas izdodas. Visapkārt ir viens vienīgs baltums. Viņa nesēj saprast kā viņa vispār ir dzīva pēc tāda puteņa...
Acis sāk aprast ar apkārtējo vidi. Aust saule. Viss apvārsnis ir sarkanos toņos. Lēna vienmēr ir mīlējusi saullēktus un saulrietus. Viņa mēģina kustēties, bet locekļi neklausa.
-Nē! Tikai ne to! – viņa paspēj nodomāt, kad jau atkal zaudē samaņu.
*
Viņai ir silti un labi. Viņa atver acis, viņa atrodas baltā palātā. Lēna sēž krēslā pie kādas gultas. Viņa neredz, kas guļ šai gultā, bet izvēlas to noskaidrot.
-Aaaaaaaaaa! – Lēna iekliedzas un izskrien no palātas.
Viņa ierauga pretī ejam ārstu un skrien pretī, ārsts paiet viņai garām, tā it kā viņas tur nebūtu. Lēna kliedz, kliedz no visa spēka, bet viņu neviens nedzird, neviens.
Saņēmusi visu drosmi, viņa atgriežas palātā.
-Nē, nē, nē! Tas nevar būt! Kā? – Lēna nu jau klusāk protestē. Gultā guļ viņa pati. Lēna skatās uz sevi, tikai šai meitenei, kura guļ gultā ir pievienoti mākslīgās elpināšanas aparāti, sirds regulēšanas iekārtas un neskaitāmi vadi.
Lēna jūt, ka drīz ģībs, tāpēc aiziet un apsēžas krēslā blakus gultai. Viņa mēģina domāt, saprast kas notiek, bet velti.
Palātā ienāk ārsts un divas medmāsiņas.
-Šodien ir kādas izmaiņas? – ārsts vaicāja vienai no medmāsiņām.
-Nē. – uzrunātā atbildēja.
-Skaidrs. – ārsts domīgi noteica.
-Auuuu!!! Ļaudis! Jūs mani dzirdat? – Lēna kliedza cik skaļi vien varēja, atbildes nebija.
Ārsts aizgāja un apsēdās krēslā, tieši virsū Lēnai. Viņa neko nejuta un neko nesaprata. Ārsts smagi nopūtās, pārbaudīja visus rādītājus un aizgāja. Savu diagnozi Lēna tā arī neuzzināja.
