Apsēstā Braidvūdas Muiža #3 [Murgi]4

Pievakarē mēs sēdējām Viktora mazajā, piemīlīgajā mašīnā un, kamēr viņš brauca, es vēroju kā sniegpārslas nosēžas uz priekšējā stikla un nekavējoties tiek notīrītas.
-Es nespēju noticēt, ka tiešām to daru, - Viktors noskumis iesāka.
-Nomierinies. Nav jau tā, ka tu ved mani uz nāvessoda izpildi, - es centos viņu nomierināt.
-Bet tieši tādas ir sajūtas.
-Tad tev vajadzētu izbaudīt mūsu pēdējos mirkļus kopā. Esi jautrs! Tagad! - es centos viņu uzmundrināt.
-Labi, labi. Kā būtu ar spēli "es redzu"? Es redzu... kaut ko... baltu.
-Hmm... Lūdzu saki, ka tas nav sniegs.
-Heei, tas bija pirmais, ko ieraudzīju.
-Jo visa zeme klāta ar sniegu? - es izplūdu smieklos un Viktors man pievienojās.
-Paldies par to, ka vienmēr iepriecini mani, Viktor. Tu esi labākais! - es klusi piebildu.
-Beidzot, kāds to pasaka. Es vienmēr zināju, ka esmu labākais, bet ir jauki dzirdēt, ka kāds cits tam piekrīt.
-Labi, tādā gadījumā, ņemu savus vārdus atpakaļ.
-Piedod, Trisa. Par vēlu, - Viktors laimīgs atbildēja.
Mēs nogriezāmies no lielceļa uz kādu mazāku celiņu. Viktors kļuva manāmi satrauktāks.
-Voou! Paskaties uz tiem kokiem! - viņš bija pārsteigts skatoties uz lielajiem, melni biedējošajiem kokiem mežā, kas ieskāva celiņu pa kuru braucām.
-Un viss tas sniegs... Šeit kļūst bailīgi, ņemot vērā, ka te nav nevienas citas mašīnas, - es piebildu, cenšoties sev ieskaidrot, ka tā tikai šķiet.
-Es neesmu pārsteigts. Kurš pie pilna saprāta gribētu braukt uz Braidvūdas muižu? - Viktors smējās. Man tas nešķita smieklīgi. Pēc brīža viņš saprata, kādēļ es viņa smiekliem nepievienojos un apklusa.
-Tātad... Vai tu gribi pastāstīt vairāk par šo vietu, piemēram, kāpēc to sauc par apsēstu?
-Vai esi drošs, ka gribi to dzirdēt? Tas nav patīkams stāsts...
-Šausmu stāsti parasti nebeidzās ar laimīgām beigām...
-Nu labi, ja esi pārliecināts... Tātad... Braidvūdas muiža bija celta pagājušajā gadsimtā priekš Vaverliju ģimenes. Lai nu kā, dzīve muižā bija ideāla... Līdz viņu tēvs aizgāja karā...
-Ļauj minēt... Šajā vietā lietas kļūst ne tik ideālas?
-Tieši tā. Kad viņš atgriezās, viņš atrada savus trīs jaunākos bērnus mirušus no saindēšanās. Savukārt vecākajai meitai, Eleonorai Vaverlijai, bija pārgriezta rīkle - es saviebos un Viktora sejā redzēju tādas pašas izjūtas.
-Tas ir briesmīgi! Kāpēc tu man to izstāstīji?
-Hej! Tu prasīji! Lai nu kā, kopš tā laika cilvēki ir pamanījuši savādas lietas atgadāmies Braidvūdas muižā. Daži pat apgalvo, ka redzējuši cilvēkus mājas iekšienē, - es nodrebinājos iedomājoties, kā ir redzēt spoku, - ja es varētu uzzināt, kāpēc Vaverliju bērni nekad... Nekad nav piedzīvojuši pāriešanu nākamajā pasaulē... Es varētu palīdzēt brālim rast mieru...
-Trisa... - Viktors bēdīgi uzlūkoja mani.
-Klau, es zinu, ka tu domā, ka es vienkārši esmu jukusi, vai man vajag likt mierā mirušo brāli un palaist viņu, vai vienalga ko, bet--, - es nepabeidzu teikumu, jo Viktors mani pārtrauca.
-Es nedomāju neko tam līdzīgu! Es tikai... Domāju, ka tu esi ļoti sāpināta un, ja tu jūti, ka šādi rīkoties ir pareizi un tev šķiet, ka tā vajag, tad es tev palīdzēšu. Es tikai gribu, lai tu esi drošībā, tas arī viss, - puisis pateica šos vārdus un mana sirds sāka sisties straujāk.
-Viktor, paldies, ka esi tik saprotošs.
-Protams. Tādēļ jau es esmu šeit... Saprašanas lietas un tā... - viņš pasmīkņāja.
-Tu esi tik kaitinošs! - es viegli viņam iesitu.