Jau bija pagājis gads un tieši trīs nedēļas, kopš Kristiāns bija miris. Un tieši tobrīd viņš vicināja savus spēcīgos spārnus, lai ātrāk tiktu uz priekšu sniega pielietajā gaisā. Jā, Ziemassvētki bez sniega nebija iedomājami, taču tie arī traucēja eņģelim lidot. Taču viņš par to nesūdzējās, eņģelis nesteidzās. Viņš bija kā karavadonis pirms bezcerīgas kaujas, kurš novilcina katru mirkli, lai tikai ilgāk izdzīvotu, un aizkavētu brīdi, kad jādodas pretī nedrošajai nākotnei.
Eņģelis zināja, ka tas, ko viņš dara nav atļauts, taču viņš tai pašā laikā cerēja, ka viņa grēks tiks piedots, jo ir taču Ziemassvētki. Eņģelis cerēja, ka Dievs viņam piedos. Taču tas nemazināja bailes, kuras satricināja eņģeļa sirdi un lika tai dauzīties ārkārtīgi straujā ritmā.
Beidzot viņš bija klāt. Eņģelis nolaidās zemēs pie kādas mājas sliekšņa. Māja joprojām bija tā pati, taču tā bija palikusi daudz svešāka, tā vairs neglabāja Kristiāna siltumu, māja viņam bija kļuvusi auksta. Vēl tikai pirms gada un trim nedēļām viņš bija izgājis pa šīs mājas durvīm, lai dotos savās ikdienas gaitās uz darbu.
Eņģelis sažņaudza dūres. Ja todien nebūtu pagadījusies tā smagā mašīna, kuras šoferim par katru cenu nācās apdzīt, tad Kristiāns tobrīd nestāvētu klusi pie mājas durvīm, bet gan sēdētu blakus siltajam kamīnam, un skatītos savu mīļo sejās. Skaistās sievas sejā, nu jau četrgadīgās meitiņas sejā, viņš būtu laimīgs. Taču ne vienmēr visu ir iespējams kontrolēt, un viņš atradās tur, kur tobrīd bija, pie savas mājas durvīm kā nelūgts un negaidīts viesis.
Viņš pieskārās durvju rokturim, taču momentāni bailēs atrāva savu roku. Eņģelis nebija gatavs ieraudzīt kaut ko neparedzētu, galu galā bija pagājis jau tik ilgs laiks. Viņš baidījās, ka viņu vairs neatcerēsies, lai gan tas bija lieki, jo nebija jau ko atcerēties, cilvēka acij eņģelis bija neredzams. Lai nu kā, Kristiāns izlēma sākumā pārbaudīt pirms iet iekšā.
Eņģelis pavisam klusītēm piegāja pie loga. Viņš uzmanīgi ieskatījās savā vecajā viesistabā. Eņģeļa krūtīs iedzēlās asa sāpe no tā, ko viņš ieraudzīja. Istaba gandrīz nemaz nebija mainījusies, visas vecās mēbeles joprojām atradās tai pašā vietā, kur vienmēr. Taču cilvēki gan bija mainījušies. Viņa mazā meitiņa vairs nepavisam nelikās maza. Tieši tobrīd viņa sēdēja mammai klēpī. Mamma viņai rādīja vecu albumu un ar otru roku lobīja apelsīnam nost mizu. Viņas abas kopā izskatījās ārkārtīgi mīļi. Fakts, ka Kristiāns tur nebija, radīja eņģelim ārkārtīgi spēcīgas sāpes. Viņam bija grūti dzīvot bez saviem mīļajiem.
Eņģelis bija izdarīji to, ko vēlējās, viņš paskatījās uz saviem mīļajiem, jau tas bija pārkāpums debesu likumos, un par to viņam pienāksies sods, taču eņģelis nespēja pagriezties un aizlidot. Pēc mirkļa viņš sevi atkal pieķēra stāvam pie durvīm, taču šoreiz viņš tās pavēra.
Eņģelis to darīja pavisam klusu. Viņš maigi atvēra durvis, un ienāca mājā. Kā mājas gariņš, kurš dzīvo zem gultas un paslēpj no rītiem čības, eņģelis klusītēm, klusītēm devās caur istabām, lai piekļūtu tuvāk sev mīļajiem. Iegājis viesistabā viņš sastinga kā zemē iemiets. Eņģelis pārāk ilgi viņas nebija redzējis tik tuvu sev. Viņš spēja sajust, kā viņu āda izstaro siltumu, viņš spēja saskatīt, kā kustās viņu lūpas, kad viņas sarunājās. Eņģelis spēja sajust, kā garšo apelsīns, kuru viņas abas sirsnīgi sadalīja.
Viņš jutās laimīgs par iespēju atrasties tik tuvu, bet reizē arī nolādēts, par dzīves netaisnību. Ja jau eņģelis bija atnācis tik tālu, viņš izlēma doties vēl tuvāk. Kristiāns klusām viņām tuvojās. Viņu interesēja, ko tieši viņas skatās.
Pēkšņi, tikai pāris soļu attālumā no viņām, eņģelis sastinga kā zemē iemiets. Viņš izdzirdēja savas sievas balsi, kura ļoti mīlīgā tonī, pāršķirdama albuma lapu sacīja: „Šeit esam mēs ar tavu tēti mūsu medusmēnesī.” Kristiāns sastinga, viņš nebija gaidījis, ka viņas pieminēs viņu, taču tālākie notikumi eņģeli izsita no ierindas vēl vairāk.
Meitiņa uzdeva nevainīgu jautājumu: „Kur ir tētis?” Viņas mamma smagi nopūtās pirms atbildēja, tomēr tad saņēmās un teica: „Tētis ir tālu prom, kādā labākā vietā, bet viņš mūs ļoti mīl un sūta sveicienus.” Kristiānam šī atbilde lika aizturēt elpu, lai nesāktu izkliegt to visu, ko tobrīd juta viņa sirds. Eņģelis piegāja vēl pāris soļus tuvāk savai ģimenei. Bet viņš atkal apstājās, jo meitiņa ierunājās: „Žēl, ka tētis nav šeit.” Viņas mammai pār vaigu noritēja asara, izdzirdot meitiņas tikko pateiktos vārdus, viņa neatbildēja skaļi, bet klusītēm pati sev nočukstēja: „Jā, žēl, es viņu ļoti mīlēju.”
Kristiānam vairs nebija ko zaudēt, viņš bija vienaldzīgs pret sodu. Šī situācija bija pārāk aizskārusi viņa sirdi, viņš vēlējās tikai vienu, un to viņš arī darīja. Eņģelis bija jau pietiekoši tuvu, lai pieskartos savām mīļajām. Taču viņš gāja vēl tālāk, viņš pieliecās, un pieglauda savas lūpas pie mīļotās lūpām. Tas bija īss, bet neaizmirstams skūpsts, viņas lūpas garšoja pēc svaiga apelsīna. Lūpas ne pavisam nebija mainījušās, tās joprojām bija tikpat maigas, kā agrāk, tās joprojām lika Kristiāna sirdij pukstēt cik iespējams strauji. Tobrīd viņš jutās kā laimīgākais eņģelis pasaulē, viņš vairs nejutās vientuļi, viņš juta mīlestību.
Taču mirklis nebija ilgs, pēkšņi viesistaba pazuda un eņģelis krita, viņam visur apkārt palika tumšs. Kritiens bija ilgs. Pat spārni nepalīdzēja, eņģelis tikai krita arvien dziļāk un dziļāk, līdz pilnīgi bez sāpēm un skaņas atkal nostājās uz savām kājām. Kristiāns zināja, kur atrodas. Viņš to jau gaidīja.
Dievs viņam jautāja: „Tu zini, kāpēc šeit atrodies vai ne?” Kristiāns piekrītoši pamāja. Dievs turpināja jautāt: „Vismaz ceru, ka tu nožēlo savu izdarīto.” Kristiāns joprojām klusēja, taču šoreiz viņš noraidoši papurināja galvu. Eņģelis neko nenožēloja, viņš bija rīkojies pareizi. Dievam nepavisam nepatika šāda atbilde, tāpēc viņš turpināja: „Tev būs jāmaksā milzīga maksa par nodarīto, tu zaudēsi savus spārnus.” Šoreiz Kristiānam bija ko teikt: „Tu vari man atņemt spārnus, vari mani nolādēt un sūtīt uz elli, taču manu sirdi man neviens nevar atņemt.”
Dievs dusmīgi paskatījās uz eņģeli, un pamāja ar roku. Todien eņģelis zaudēja savus spārnus, viņš tos iemainīja pret vienu apelsīnu garšas skūpstu.
Vēl šo baltdien, dažreiz Ziemassvētkos, ejot pa ielu, var sajust apelsīnu smaržu. Ja jūs to jūtiet, tad nedomājiet, ka esiet kļūdījušies, vai jums uzglūn māņi. Varbūt tas ir kritušā eņģeļa Kristiāna rēgs, kurš elpo jums pār plecu un cenšas iečukstēt, lai nekad neaizmirstiet pateikt ko labu jūsu mīļajiem, kamēr vēl ir tāda iespēja.
Ja jums patika šis stāsts, tad varbūt jums patiks arī pārējie officiāli publiskotie, kurus variet meklēt manā blogā: http://auzans.blogspot.com
