Antipedagoģiskā poēma, 2. daļa5

Ingas piedāvājums izskatījās daudzsološs. Ne jau tas, ka es tiešām cerēju nodoties mīlestības priekiem viņas apskāvienos (bet cik saldi tas viss varēja iziet no publiskās morāles rāmjiem, jo drauga sieva ir gandrīz kā māsa, un sekss ar viņu nedaudz atgādina incestu, vai tā nav?), bet viņas mājieni un divdomīgās situācijas mani vilināja, es tām padevos kā suns uz „tekošas” kuces smaržu. Dzīve, kurā es biju kā klaiņojošs suns, bija suniska arī pagātnē, tāda tā ir tagad un nebija nekādu cerību, ka no rītdienas tā mainīsies. Tā bija parasta eksistence, varbūt primitīva, bet tā mani apmierināja,  - es negribēju saskarties ar grūtībām.

Neveicot nekādu situācijas analīzi es ļāvu sevi ievilkt slazdā. Īsāk sakot, motivācija bija spēcīga un tajā vakarā es pat neatvēru durvis saviem pudeles brāļiem, bet nākošajā rītā, pamostoties pārsteidzoši skaidram, notīrīju drēbes, sakārtoju dzīvokli, apmeklēju salonu, iur manu galvu atbrīvoja no liekajiem matiem, vakarā izgludināju bikses un kreklu, līdz spīdēšanai noberzu kurpes. Nākošajā rītā, noskūts, saķemmēts un spīdošs kā jauna monēta, es, pārliecināts, ka darbā mani nepaņems, bet drošs, ka sanāks paflirtēt ar Ingu, es devos uz skolu.

Pagalmā ar savu klātbūtni pārsteidza saules staros apspīdētais augusts, suņu bars, kas svinēja suņu kāzas, tas ir, pieci suņi ar kaukšanu un nepacietību gaidīja savu kārtu, kamēr pats galvenais, lielākais un spalvainākais vilks drāza paņurkušu kuci („kaut kāds izvirtis priekštats suņiem par ģimeni”,  - es nodomāju). Es ar platu soli steidzos uz skolu, smaidīju, domājot par sevi un Ingu, kuru es esmu apskāvis uz biezas un pūkainas zāles paklāja. Pie skolas es pienācu ciešot no mežonīgas erekcijas. Vajadzēja iebāzt roku kabatā un pieturēt čalīti, lai tas tik agresīvi nelauztos uz āru.

Ingai es biju priekšlaicīgi pazvanījis, tāpēc viņa mani gaidīja pie ieejas. Atļāva sevi nobučot uz vaiga, pēc tam atkāpās, apskatīja no galvas līdz kājām, uz sekundi aizkavēja skatienu uz izcilni (ko padarīsi, ko tādu nevar noslēpt pilnībā), smagi ieelpoja un izteica secinājumus:
- Iekšā, protams, ir pilnīgs puvums, bet izskaties tu pavisam neslikti. Tikai riņķi zem acīm bojā tavu izskatu.
Es sajutu, ka rīku turēt vairs nevajag, tas pats pēkšņi apvainojās un sanīka.
- Ingucīt, es pierakstīšos trenažieru zālē, atgriezīšu ādai elastību un veselīgu krāsu. Tikai dod zīmi – es kalnus gāzīšu!
- Tajā man ļoti gribētos ticēt,  - ar smaidu pateica šī viltīgā bestija, pārliecināta, ka es savu solījumu neturēšu.
- Ejam, tevi gaida – bez ceremonijām Inga pārtrauca manus augstos centienus panākt atzinību, strauji apgriezās un ar rāvienu devās iekšā. Es paklausīgi gāju pēc viņas.

Direktore izrādījās liesa sieviete ap piecdesmit gadiem. Dzelzs skatiens virs šaurām brillēm, ass deguns, krunkas ap lūpām un šausmīga zila kleita – konservatīvisms neizpaliek. Augumā direktore sasniedza manu zodu, bet tas viņai netraucēja – viņa tāpat skatījās uz mani no augšas uz leju (lai par kādu kalambūru tas neizklausītos). Viss viņas skats vienkārši kliedza par akmenī izkaltu dzīves pozīciju un dzelžainu gribu. Telpa, kurā slēpās Dzintra Ruģele (tā viņu sauca), bija divus metrus un divdesmit centimetrus plata, un, kaut tā bija pilnīgi caurspīdīga, es nešaubījos par tās nepieejamību un stingrību. Es paspēru vēl vienu soli pretim, viņa instinktīvi veica tādu pašu soli atpakaļ. Direktore ieturēja pauzi, saasinot saspringumu, pēc tam pateica stingrā un varonīgā balsī (it kā mani izmestu no skolas):
- Vilmār Grieķi. Kas jūs piespieda mainīt savu profesionālo darbības virzienu!
To, ka tas ir jautājums, es uzminēju – intonācijā to pamanīt nevarēju. Pie tam, es īsti nesapratu, ko viņa pajautāja, bet atbildi es izdomāju ātri:
- Dzīve. Tā vienmēr veic pagriezienus uz pašām neiedomājamākajām vietām.
Laikam atbilde viņai iepatikās. Kādu laiku viņa mani pētīja caur šaurajām taisnstūra brillēm. Beidzot krunkas ap muti izpletās un lūpas sakustējās, veidojot nākošo jautājumu:
- Jūsu izglītība?
- Radioinženieris konstruktors-tehnologs, - es atskaitījos, gribēju vēl pievienot „kundze”, bet noturējos.
- Tas nav īsti saistīts ar informātiku,  - viņa taisnīgi piebilda.
- Šajā dzīvē maz kas ir saistīts, - es paraustīju plecus. Mani neņēma darbā, es ar to rēķinājos, tāpēc es biju atvērts vieglai sarunas manipulācijai. – Vai jūs atļausiet man apsēsties vai mūsu dialogs būs īss?
- Sēdieties,  - viņa atļāva, pagaidīja, kamēr es apsēžos, pēc tam pati nolaidās krēslā, sakrustoti nolika rokas uz galda un atkal pievērsa man savu vērīgo skatienu. Inga Kleista jūs rekomendēja kā labu speciālistu.
- Diezgan labi pārzinu trīs programmēšanas valodas. Ja būs nepieciešams, varu tikt skaidrībā arī ar citām, - nezinu kāpēc es palielījos, kaut gan darīt to negrasījos.
- Vai jūs kādreiz esat mācījuši? Vai jūs saprotat, kas ir piecpadsmit gadus veci jaunieši?
- Nē, es no bērnības nevarēju ciest skolotāju. Viņi ir tik neciešami! Bet jaunieši... ko tur var domāt? Tādi paši muļķi, kas vēlas pašpārliecināties – tādi paši, kādi mēs kādreiz bijām. Viena kodolīga erek... tas ir, enerģija un nekādu ideju.

Un pēkšņi Dzintra Ruģele saprotoši pasmaidīja tā, it kā tieši šos vārdus vēlējās dzirdēt. Šis negaidītais smaids viņas cietsirdīgajā sejā izskatījās dīvaini, pat samāksloti. Es sāku uzmanīties.
- Un vai jums ir ideja, Vilmār? – vēl aizvien smaidot paprasīja direktore.
- Diez vai. Es esmu dārzenis, kas ir izaudzēts sociālā piepilsētā, kaut gan vienmēr esmu vēlējies pārvērsties opozicionālā auglī. Nenoliegšu, ka man tas izdevās. Revolūcijas iznīcina masas, bet man pagaidām ir izdevies iznīcināt tikai pašam sevi. Dodiet man iespēju un es iznīcināšu visus pusaudžus, kas nokļūs manā ietekmes lokā.
- Jūs neslikti izskatāties priekš iznīcinātā.
- Līķi nesadalās minūtes laikā.
- Bet iznīcināšanai ir nepieciešams instrumets. Kādu jūs izmantosiet?
- Savu statusu. Es zinu, ka viņi ir idioti, tāpēc izdarīšu visu, lai viņi saprastu to pašu.
Dzintra Ruģele tagad uz mani skatījās domīgi. Kāds nuļļu un vieninieku apstrādes process notika viņai galvā, man nebija skaidrs, bet pēc minūtes viņa pateica:
- Mums ir maz laika jūsu sagatavošanai, Vilmār. Nodarbības sāksies pēc divām nedēļām, tāpēc es esmu pārliecināta, ka jūs tiksiet galā.
Es biju pārsteigts. Mani pieņēma. Darbā. Skolā. Mācīt informātiku. Pusaudžus!

Situācija likās nereāla, bet tomēr viss turpinājās. Divas nedēļas iepriekš es domāju, ka mana pieņemšanas varbūtība skolotāja postenī ir bloķēta ar vispasaules spēkiem, jo tas it kā ir pretrunā ar pasaules radīšanas likumiem, kas, kā zināmi, tiešām ir radoši. Un lūk, es esmu pieņemts darbā par skolotāju, bet pasaule eksistē tāpat kā tā eksistēja agrāk. Apokalipses nebija, ragnaroku atcēla un es, kā nepieprasīta valkīra kritu pāri kraujai, kurā neviens nenomira. Mana „Es” pagale pilnā ātrumā ietriecās krastā, par kura eksistenci es agrāk nenojautu. Tas bija nesaprotami.

No direktores kabineta es izgāju ar ļenganām kājām. Inga mani gaidīja koridorī. Viņai bija melna kleita un caururbjošas zaļganas acis. Ai, nu ir viņa laba, maita! Viņa uzstājīgi skatījās man acīs un ļaunprātīgi smaidīja.
„Nu ragana, kādreiz es tevi izvarošu”,  - tas bija vienīgais, ko spēja izdomāt manas bremzētās smadzenes.
- Kā veicās? – ar nevainīga eņģeļa balsi viņa painteresējās.
- Es esmu pieņemts sūdainajā darbā... Dievs, palīdzi man...
- Es pat nešaubījos. Dzintrai Ruģelei patīk mudaki. Laikam viņas pagātne sastāv tikai no viņiem. Nabaga sieviete.
Viņa to visu pateica ar vieglu, sadistisku apmierinājumu, saprotot, ka es esmu iekritis, burtiski kā dresēts kucēns, kurš veiks salto pēc dresētāja pirmā pieprasījuma. Nu kāpēc sievietes ir tik nodevīgas?

Inga mani pameta, aizejot prom no koridora, līdzīgi kā Kristofera Kolumba laiku spāņu fregate, kustinot gurnus uz katra viļņa... tas ir – uz katra soļa.
Nē, viņas seksualitāte mani piesaistīja, bet tā vara, kas tagad Ingai bija pār mani... Skatoties viņai mugurā, es pēkšņi sapratu, ka sievietes var būt stiprākas par mani. Pat ne tā, es sapratu, ka ir sievietes, kurām ir kaut kas iekšā, kam es gribu pakļauties. Tas bija dīvains atklājums, tāpēc ka mana iepriekšējai sievai nebija pilnīgi nekādas varas pār mani, kaut gan es veselus trīs gadus cerēju, ka mīlu viņu.

Varbūt tā ir arī jēga – ļaut sievietei pār sevi valdīt un apskatīties, ko viņa ar tevi izdarīs... Visdrīzāk, ka vienkārši iznīcinās. Bet kāpēc gan lai tādas beigas būtu sliktākas par citām? Un, galu galā, kas ir mīlestība? Daļu sievetes mēs vēlamies tagad, lai rīt par viņām aizmirstam, citas gribam pastāvīgi, un to mēs saucam par mīlestību. Bet tie ir nieki! Īstenībā mīlestība... Ir mīlestība.
Tajā brīdī par šo jomu es nekādus grandiozus jaunumus neatklāju. Es vienkārši skatījos, skatījos, skatījos un skatījos kā Inga aizpeldēja pa koridoru (protams, jūtot manu ciešo skatienu), un es sapratu, ka esmu nopietni ieberzies – nepatīkamā, un, visdrīzāk, ilgstošā stāstā. Vispār, tas jau vairs nebija smieklīgi.