Antipedagoģiskā poēma, 1. daļa19

2007. gads manā dzīvē nebija pats veiksmīgākais. Precīzāk būtu teikt, ka man dzīvē nav bijis sliktāks gads. Sieva mani pameta un viņai bija absolūta taisnība. Ap trīsdesmit trīs gadiem, kad es apprecējos otro reizi, kas pagaidām vēl skaitās par manām pēdējām oficiālajām kāzām, es vēl nebiju saistīts ģimenes attiecībām, jo es paniski baidījos no atbildības. Visas manas iepriekšējās sievietes, kas gan ārēji, gan iekšēji bija ļoti atšķirīgas, apvienoja tas, ka viņas mani agri vai vēlu pameta, un tā bija vienīgā stabilā struktūra, kuru es tik ilgu gadu laikā spēju radīt. Tas pat ir pārsteidzoši, kā sieva mani spēja paciest divus gadus, kamēr es no ādas līdu ārā, lai šo termiņu saīsinātu. Galu galā mana cenšanās atnesa augļus: sieva pameta ne tikai mani, bet arī šo Dieva aizmirsto pilsēteli,  - viņa aizkratījās kaut kur uz rietumiem – tuvāk izraibinātajai un dārdošajai civilizācijai, lai aizmirstu ne tikai mani, bet visu iepriekšējo dzīvi.

Kā tas šādai lietai pienākas, pēc šķiršanās es devos uz visām debespusēm. Skaitās, ka vīrieši izrāda ciešanas, bet sanāk, ka tie ir meli vai arī ar mani lietas notika pretēji, - nekādas dvēseles mokas mani nemocīja, es ripoju pa kalnu lejup tikai tāpēc, ka šādam dzīvesveidam es esmu radīts. Es vazājos pa bāriem, iepazīstoties ar visādām dīvainām aprindām, kā rezultātā es visai bieži iekļuvu nepatīkamās situācijās, daudz dzēru un izgudroju dažādas pasaules apokalipses idejas.
- Mums vajag karot ar Krieviju! – es ziņoju, paceļoties virs piedzērušos idiotu, vazaņķu un vienkāršu ieleņu sabiedrības. – Karš mūs apvienos! Tikai caur sāpēm, ciešanām un zaudējumiem mēs atgriezīsim sev to, ko pazaudējām simts gadus atpakaļ – nacionālo lepnumu, morāli un pašcieņu!

Šīs idejas bija tik bezjēdzīgas, kā mana eksistence, piepildīt tās realitātē man nebija nekādas vēlmes. Trīsdesmit piecu gadu vecumā es nemanāmi zaudēju dzīves jēgu, dzēru kā jaunietis un vēlme dzīvot bija izzudusi,  - es kā pūstoša pagale biju savienots ar laika upi, kas domāja, kur mani izmetīs straume. Pie tam, atbilde uz šo jautājumu mani īpaši neuztrauca.
Šiem visiem sūdiem pa virsu 2007. gada vasaras sākumā mani mīļi paprasīja uzrakstīt atlūgumu pēc paša vēlmes. Šo piedāvājumu rūpnīcas direktors pavadīja ar šādu tekstu:
- Andri, tu vispār esi bezkaunīgs! Es pievēru acis uz to, ka tu uz darbu ieradies tikai ap pusdienlaiku, bet šitais – tas jau nekur neder! Tevis nebija divas dienas, tevi nebija iespējams atrast un visu šo laiku tavs sūda serveri nestrādāja! Apskaties pēc kā tu tagad izskaties! Zem acs zilums, purns neskūts, mati kā Einšteinam! Un krekls? Kad tu to pēdējoreiz notīrīji?
Es gribēju iebilst, ka divas dienas pavadīju policijas izolatorā, bet tās darbinieki man neļāva zvanīt, uzskatot, ka es pret viņiem nekaunīgi izturējos, bet asinis uz krekla nav tik viegli notīrīt, īpaši tad, kad atrodies izolatorā! Bet pārsteiguma moments sāka noplakt, un es nodomāju, ka nav nekāda iemesla attaisnoties un laikam tā būs labāk. Lai sabrūk viss un varbūt tad:
- Uz savas dzīves pelniem es izaudzēšu jaunu un tīru mīlas un saprāta koku! – uz sekundi man likās, ka es to pateicu skaļi un man sagribējās smieties, bet ar gribasspēku es smieklus apslāpēju, jo rūpnīcas direktoru zināju jau sen un pat nedaudz cienīju. Piecus gadus mēs vienlaicīgi ieradāmies rūpnīcā un turpmākos gadus lieliski sapratāmies. Es teicu:
- Nu i velns ar jums. Vienalga darbs ir mēslains. Jau divus gadus nekā jauna, viss pa vecam un nekādu cerību vai perspektīvu. Tīkls vēl aizvien nefunkcionē perfekti, kauns, nekā vairāk. Ar tādiem tempiem rūpnīca drīz pāries uz tvaika dzinējiem.
- Atlūgums un lasies,  - nogurušā balsī no manis atvadījās direktors un ar šiem vārdiem mēs uz mūžiem izšķīrāmies.

Pēc atlaišanas es kādu laiku neko nedarīju. Jaunu darbu necentos sameklēt, īsāk sakot – es nedarīju neko, lai to atrastu. Toties grādīgos dzērienus man pat nenācās meklēt, tie paši mani atrada un gandrīz katru vakaru ieradās kaut kādi pazīstamie, zvanot ar pudelēm polietilēna maisos. Dažreiz viņi atnāca ar savām draudzenēm, kas piedzērās tā, ka gulēja pie paša galda un nemodās pat tad, kad es viņas pārnesu uz dīvānu un drāzu. Dažreiz, skatoties ar savu piedzērušos redzesloku, kā saule vareni paceļās virs pilsētas jumtiem, es, peldot no alkohola reibuma un neizgulēšanās, sevi iedomājos kā kārtējo Henrija Millera romāna varoni – varbūt šis romāns bija „Alcoholus” vai arī „Pochuyistus”. Kopumā viss nemaz nebija tik slikti, tikai draugi sāka krist uz nerviem.  Vēl no senseniem laikiem man palika pāris cilvēki, kas ar neizskaidrojama spēka palīdzību uzskatīja mani par savu draugu. Vispār viņi arī nebija nekādi eņģeli, viņi mīlēja izmantot iespēju radīt kādu nomales romāniņu (protams, šis akts notika manā dzīvoklī), toties uz darbu gāja kā pulkstens un viņiem bija stabilas sievas. Nu lūk, šie paši draugi, atšķirībā no citiem pudeles brāļiem, man regulāri zvanīja un pieprasīja, lai es saņemos, atrodu darbu un beidzu „liet savu dzīvi tualetē”,  - skat, kādas pērles viņi man teica. Ar telefona zvaniem viss bija vienkārši, es ar kristāltīru atklātību apstiprināju zvanītājiem, ka darbu meklēju pastiprināti un ar to saruna bija beigusies. Sliktāk gāja tad, kad draugi ieradās personīgi – viņi manus alkobrāļus meta ārā uz ielas, tur pat sūtīja arī guļošās jaunavas un pēc tam man ilgi lasīja morāli par to, cik zemu es esmu nolaidies, kaut gan dvēselē vēl aizvien esmu „labais puisis” un man vajag nedaudz pacensties, lai viss brīnumainā kārtā atgrieztos un nokārtotos. Es viņus klausīju, domājot par to, ka nekas neatgriezīsies, tāpēc man bija vienalga, es tikai slimīgi smaidīju un klanīju galvu. Daudz – ļoti daudz to klanīju. Īstenībā es viņiem pilnībā piekritu, bet manai piekrišanai nebija nekādas jēgas, tāpat kā visam, kas man bija apkārt.

Tā tas turpinājās divus mēnešus un tad man pazvanīja Inga – mana drauga Ilmāra Kleista sieva. Ilmārs strādāja par ķirurgu vietējā slimnīcā, bet Inga skolā pasniedza latviešu valodu un literatūru.
- Grieķi, es tev atradu darbu,  - man teica Inga. Draugi nekad mani nesauca vārdā, tikai uzvārdā. Lūk kāds man interesants uzvārds, daudz izteiksmīgāks par vārdu – Grieķis.
- O, lieliski! – es centos tēlot prieku. – Kas par darbu?
- Mums skolā ir nepieciešams informātikas pasniedzējs.
Man likās, ka es pārklausījos. Uzmanīgi pārjautāju:
- Inga, cik lielās devās tu lieto stimulatorus?
- Es jau tevi ieteicu direktorei, tāpēc ņem kājas pār pleciem un lido pie mums uz universitāti iepazīties ar kolektīvu. Mācību gads sākas drīz – vajag visu uzspēt izdarīt.

Viņa runāja nevis lietišķā tonī, bet tādā, it kā viss jau būtu izlemts. Kas tur var būt izlemts, kad doma par to, ka es varētu būt pasniedzējs, man likās smieklīga un pat nedaudz groteska(1) !
- Ingucīt, tu tiešām domā, ka es varēšu mācīt bērnus?
- Liela daļa no mana kolektīva ir mudaki un stulbeņi un visi kā viens māca bērnus. Tāda nu mums ir izglītības sistēma. Tu vismaz esi tikai mudaks.

Velns parāvis, viņas secinājumi skanēja pārliecinoši! Laikam šo pārliecinātību radīja valodas pārzināšana, spēja visu paskaidrot un argumentēt. Bet... es nebiju gatavs šo visu tā pamest un iet strādāt, vēl jo vairāk par skolotāju! Tiesa, ko gan es varēju zaudēt?  Īsāk sakot, es veselu minūti sasprindzināti domāju par Ingas piedāvājumu un ar katru sekundi man tas arvien vairāk un vairāk sāka patikt. Nē, doma par to, ka man vajadzēs kaldināt programmēšanas pamatus trīs desmitiem debīliķu mani nepriecēja, bet es arī nedomāju, ka līdz tam nokļūšu. Kaut kā es uzreiz izlēmu, ka direktorei derētu uz mani apskatīties, lai viņa redzētu, kā mana pasniegšana pārvērtīsies neveiksmīgā stāstā un man pašam atkal vajadzēs meklēt (drīzāk nemeklēt) darbu. Bet dialogs ar direktori varēja būt smieklīgs, tāpēc tas pelnīja uzmanību.

Galvenais arguments, kāpēc lai es apmeklētu skolu, nebija tas, ka piedāvājums bija interesants – man Inga patika. Savos trīsdesmit viņa bija meiča uz urā. Slaida, enerģiska, ar plašu redzesloku un jūtīgām lūpiņām – es viņu gandrīz mīlēju. Kādreiz, kad mani sieva tikko pameta, es sēdēju pie Ilmāra mājās un centīgi dzēru. Ilmārs alkohola iznīcināšanā piedalījās, bet ne tik intensīvi kā es. Inga vispār nepiedalijās, bet dažreiz ienāca virtuvē pārbaudīt, vai mēs esam dzīvi un vai dēmoni mūs aiz kājām nevelk uz katlu, pilnu ar vārošu spirtu. Un lūk, apspriežot pasaules problēmu nianses, es sapratu, ka ir pienācis laiks runāt par galveno. Es kareivīgi pacēlu zodu un, cieši skatoties draugam acīs, paziņoju:
- Ilmār, paņem savu pašu asāko skalpeli un izgriez man sirdi. Izdari to, jo es mīlu tavu sievu.
- Nedirs,  - labsirdīgi atsaucās Ilmārs. – Tu nekad nevienu neesi mīlējis.
- Tad es paņemšu tavu skalpeli un izgriezīšu sirdi tev. Tu traucē mums apvienoties.
- Nekas tev nesanāks,  - gudri vāvuļoja ķirurgs. – Lai izgrieztu sirdi, vajag uzšķērst ribas, bet ar skalpeli to izdarīt nesanāks.
Un šajā brīdī virtuvē ienāca Inga. Es pagriezos pret viņu ar seju, nolīdu no taburetes tā, ka nokļuvu viņas priekšā uz ceļiem un balsī, kurā dzirdamas ciešanas, nodeklamēju:
- Eņģeli mans, es tevi mīlu un esmu gatavs par to nomirt! Ja tu mani mīli, pamet savu Ilmāru, to vīreli-uzšķērdēju, un appreci mani.
Inga uzsmaidīja, bet „vīrelis-uzšķerdējs” man ar kāju iebakstīja mugurā tā, ka es ar degunu atdūros pret Ingas celi. Viņa veica vienu soli atpakaļ un par nākošo mana „interfeisa” pieturu izrādījās grīda. Jūtot, ka no deguna tek silts šķidrums, es izspēru:

- Mīlestību nevar nogalināt ar neģēlīgu grūdienu mugurā. Paņem savu skalpeli un izgriez man sirdi, pēc tam apēd to, un mana mīlestība pret Ingu atdzims tevī. Tā es izpildīšu savu misiju.
- Lūk, līdz kam noved dzeršana un onanēšana,  - slēdzienu izdarīja Ilmārs. Hipokrāta zvērests ir mīts! Ārsti – tā ir pati necilvēcīgākā cilts, sliktāki par nacistiem.
- Vai tu būtu gatavs par mani nomirt? – kaut kā noliedzoši pajautāja viņa sieva, un es uzspēju noķert saspringumu viņas balsī... iespējams, ka to piefantazēja manas ar alkoholu saindētās smadzenes. Nākošajā sekundē es atslēdzos.

Arī turpmāk es nepārstāju viņai izteikt komplimentus, izmantoju jebkuru iespēju pārvērst mūsu dialogu par pieskārienu kontaktiem, bučoju uz vaigiem, apskāvu ap gurniem. Ja Ilmāram nebija labs garastāvoklis, tad mana uzvedība viņu padarīja traku, toties Ingai likās smieklīga gan mana uzvešanās, gan vīra greizsirdība. Bet, ja būt godīgam, es visām savu draugu un pazīstamo sievām izrādīju līdzīgu uzmanību (kaut gan ne visām likos simpātisks), tāpēc mani draugi jau sen bija pieraduši. Laikam tieši tas viņiem nelika ar mani pārtraukt attiecības pavisam. Viņi mani ienīda ar mīlestību, kuru spēj izjust tikai likumpauklausīgiem vecākiem pret savu pazudušo, izklaidīgo dēlu, uz kuru skatoties tu kaunies, bet apskaud viņa vieglprātību.

Nu un tagad Inga zvanīja un piedāvāja strādāt kopā ar viņu. Tas ieintriģēja, tāpēc es viņai atbildēju šādi:
- Inga, te kaut kas nav tā kā vajag. Saki tieši, tu manī esi iemīlējusies līdz ausīm un esi gatava parādīt ragus Ilmāram? Pie tam, ar ragiem viņš izskatītos impozanti(2)...
Un kā jums liekas, ko viņa atbildēja? Lūk ko:
- No sākuma saved sevi kārtībā, noskujies, aizej uz frizētavu, nomazgā un izgludini kreklu un bikses. Notīri kurpes. Izdari tā, lai uz tevi būtu patīkami skatīties. Pēc tam redzēsim. Viss ir iespējams. Un nolika klausuli.
Es sēdēju ar atvērtu muti vēl minūti. Nu neko sev sižeta pavērsiens! Nē, protams, ka es esmu neatvairāms un tā tālāk – jau no bērnības sev to iedvesu, bet te saruna risinājās pavisam citā līmenī. Un kas – sekss? Trīsdesmit piecos tas drīzāk ir patīkams pieradums nekā nepieciešamība. Gribas jau ne tikai nokniebties, gribas kaut ko vairāk, kādu kopīgu saiti, rūpes, saprašanu... pie tam, vai tas ir sasniedzams – sapratne? Bet tieši šajā gadījumā ar Ingu likās, ka jā – tas ir sasniedzams.
Īsāk sakot, šādi es spriedu par sava drauga sievas zvanu. No kurienes es varēju zināt, ka tas viss ir izplānots, kā finālam vajadzētu mani „atgriezt mani pie dzīvības”. Tajā brīdī, kad Inga spieda uz taustiņiem manu numuru, Ilmārs sēdēja blakus un lieliski dzirdēja mūsu dialogu. Dažreiz, maita, pat klusi komentēja. Bet par to es uzzināju tikai pēc pusgada, bet, uzzinot, nemaz nebiju dusmīgs, bet ar klusu gandarījumu nodomāju:
„Nožēlojamie radījumi! Netīrie dzīvnieki! Tomēr mana klātbūtne viņiem nāca par labu. Iemācīušies melot un radīt intrigas!”

Laikam mani draugi tomēr saprata, ka manī ir spēja pārliecināt, tas ir – mācīt.
Tā arī notika, ka mana „Es” pagale aizķērās aiz izglītības siekstas, bet tajā brīdī es to protams nezināju.

1 – dīvaina, negaidīta
2 - iespaidīgi

Komentāros varat uzrakstīt to, vai Jūs ieinteresēja šī stāsta pirmā daļa un, ja tā ir, kad Jūs vēlētos lasīt otro.