http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-74/698212
- Man ir labāka doma, - kamēr Eduards meklēja spēles, ierunājās Stefānija.
- Kāda doma? - Edijs painteresējās.
- Mēs labāk varētu uzspēlēt vecos labo spēli Patiesību vai risku, - meitene smaidot teica. Acīmredzami viņa vienkārši flirtēja ar Ediju, un tikai aklais to neredzētu.
- Lieliska ideja, - Edijs bija padevies viņas flirtam un neiebilda.
- Man nav iebildumu, - Linda piekrītoši pamāja.
- Man arī, - smaidot teicu. Šī spēle varētu atklāt vēl vairāk mums vienam par otru, tāpēc šķita, ka būs jautri uzspēlēt kaut ko tādu.
- Es atradu Monopolu, Cirku, parastās kārtis un Uno, - Eduards lepni paziņoja, atgriežoties istabā un nesot visas nosauktās spēles rokās.
- Mums tās vairs nebūs vajadzīgas, - Linards atteica.
- Es par velti tās stiepu lejā? - mans puisis šobrīd izskatījās nedaudz vīlies.
- Gan jau mums tās vēl noderēs, - mierinoši teicu, - Stefānija ierosināja labāku spēli, - paskaidroju viņam.
- Kas par spēli? - noliekot visu pie televizora uz sekcijas, Eduards apsēdās man blakus.
- Patiesība vai risks, - Stefānija gandarīta paziņoja. Viņai bija prieks, ka visi piekrituši meitenes ierosinājumam.
- Šī spēle parasti atklāj vairāk kā vajadzētu, - Eduards bija pirmais, kas neizrādīja patiku pret šo spēli.
- Vai tad tev ir ko slēpt? - Stefānija jautāja.
- Man nē, bet varbūt kādam no jums, - puisis nedroši un nepārliecinoši atteica.
- Nu to mēs uzzināsim spēles gaitā, - viņa mierīgi atteica, - Kurš būs pirmais? – Stefānija apjautājās.
- Tu ierosināji, tu arī sāc, - Linda ieminējās.
- Man nav iebildumu, - viņa bija gatava izprašņāšanai.
Tā kā Stefānija sēdēja atpūtas krēslā, kas bija pa labi no dīvāna, tad ejot pulksteņa rādītāja virzienā, es būšu trešā, kas uzdod jautājumu, jo vistuvāk viņai sēdēja Edijs, tad Eduards, un tad tikai es. Linardam ar Lindu būs jābūt pēdējiem, jo viņi sēdēja no manis pa kreisi, ērti iekārtojušies otrā atpūtas krēslā.
- Tātad patiesību vai riskēsi? - Edijs koķeti uzlūkoja Stefāniju.
- Patiesību, - meitene uzreiz atteica.
- Vai tu nenožēlo, ka atbrauci man līdzi? - viņš vēlējās zināt.
- Sākumā biju nikna uz tevi, - Stefānija atzinās, - Bet nu man prieks, ka esmu šeit. Te ir jautri, - viņa patiesi uzsmaidīja.
- Tagad joprojām teiksi patiesību vai riskēsi? - nākamais bija Eduards, ka uzdeva viņai šo jautājumu.
- No taviem jautājumiem man bail, - Stefānija godīgi teica, - Tāpēc es riskēšu.
- Es tavā vietā būtu izvēlējusies otru iespēju, - mans puisis nopietni teica, bet es jutu, ka viņš tikai cenšas viņu iebiedēt un nekas traks nebūs gaidāms.
- Man arī tā sāk likties, - Stefānija palika domīgāka.
- Cik tev tur palika tas kokteilis? - Eduards pasniedza roku, lai pārbaudītu Stefānijas kokteiļa atlikumu, - Būs gana, - viņš secināja paskalinot bundžiņu.
- Tu vēlies, lai es visu to izdzeru? - Stefānija minēja.
- Cik atceros, tad tu to spēsi bez problēmām, - šī nelielā piezīme aizķērās manā sirsniņā, tomēr es to neizrādīju. Viņš noteikti neiedomājās, ka kas tāds izklausīsies ne visai patīkami. Kurai gan meitenei patiktu klausīties tajā, ka puisis atceras šādas lietas par savu bijušo.
- Tā tiešām nebūs problēma, - Stefānija atteica un ātri vien pieveica atlikušo kokteili, - Šķiet man vajadzēs jaunu, - viņa iesmejoties paziņoja.
Viņas smiekli bija skanīgi un sirsnīgi. Arvien vairāk sapratu iemeslus, kāpēc viņi abi viņā bija ieķērušies. Un tās noteikti nebija tikai viņas skaistās blondās matu cirtas vai debeszilās acis, kas pievilināja puišus. Lai gan viņa bija samērā liela egoiste, tomēr ļoti valdzinoša egoiste, un ko tādu būtu muļķīgi noliegt.
- Patiesību vai riskēsi? - aptverot, ka nu ir mana kārta jautāt, uzlūkoju Stefāniju.
- Noteikti patiesību, - viņai mani jautājumi noteikti nelikās tik briesmīgi kā Eduarda. Kā gan lai izmetu no sevis šo greizsirdību, kas negribot piezagās atkal un atkal?
- Vai ir kāds, kas šobrīd tevi ir savaldzinājis? - cerēju, ka šis jautājums visa vēl vairāk saliks pa savām vietām un satuvinās Ediju ar Stefāniju. Lai gan tas bija savtīgos nolūkos, neviens cits taču to nepamanīs.
- Mani valdzina daudzi, - Stefānija ar joku centās atbildēt uz manu jautājumu, - Bet tā kā solīju, ka teikšu patiesību, tad jā, esmu savaldzināta, - viņa uzmeta ātru skatienu Edijam. Pamanot, ka zaglīgs skatiens tiek veltīts arī Eduardam, strauji ievilku dziļu elpu un cerēju, ka man tas viss tikai rādās. Es nedrīkstēju spēlēt šādas spēles. Es nedrīkstēju uzturēties kompānijā, kur atrodas Eduarda bijusī, lai gan viņa bija arī mana pusbrāļa meita. Bļāviens! Kas ar mani notika? Tik sen nebiju izjutusi šādu greizsirdību un bezspēku. Un kāpēc Eduards velta tādus skatienus viņai? Vai tiešām viņš neredz, kā sāpina mani?
- Patiesību vai risku? - Linarda jautājums, atgrieza mani realitātē.
- Patiesību, - Stefānija negribēja dzert vēl vienu kokteili, tāpēc nolēma vienkārši atklāti runāt par visu, ko mēs vēlējāmies zināt.
- Ja jau mums šodien ir tāds patiesības vakars, tad beidzot vēlos noskaidrot to, kas sen jau nomāc daudzus no mums, - Linards ierunājās, - Kāpēc tu toreiz izvēlējies Eduardu, ja beigās pārgulēji ar Ediju? - tik tiešu jautājumu nebija gaidījis neviens no mums. Šķiet puišiem pat uz mirkli atkārās žoklis. To pašu es varēju teikt par mums visām trīs meitenēm.
- Es taču jums jau pastāstīju, - Edijs atgādināja draugam.
- Bet es ļoti vēlos zināt Stefānijas versiju, - Linards neatkāpās no sava jautājuma, - Uzskatu, ka mums tas beidzot jāizrunā, lai vairs nekad nevajadzētu atgriezties pie šī jautājuma, - it kā jau viņam bija taisnība, tomēr neizskatījās, ka Stefānija bija gatava ko tādu atklāt, bet Edijs un Eduards uzklausīt.
- Es taču izvēlējos patiesību, - Stefānija smagi nopūšoties ierunājās. Uzreiz visu skatieni tika veltīti tikai viņai, - Tātad man ir jāatbild uz Linarda jautājumu, - viņa nolaida acis uz leju un apdomāja atbildi. Šķiet viņa centās atrast īstos vārdus, lai izskaidrotu to visu, tikai tas nebija viegli.
- Piedod, bet tu zini, ka savādāk tas vienmēr paliks kā neatbildēts jautājums, - Linards izskaidroja savu jautājumu, nevēloties, ka kāds apvainojas uz viņu.
- Es saprotu, - Stefānija veltīja viņam izmocītu smaidu un turpināja, - Toreiz, kad jūs abi mani nostādījāt izvēles priekšā, es jutos apstulbusi, - meitene uzlūkoja te Ediju, te Eduardu, - Es visu nakti sēdēju savā istabā un taisīju pat sarakstu, - viņa neveikli iesmējās, - Liku plusiņus vienam un otram, - meitene paskaidroja, - Nelaime bija tā, ka abiem jums plusu skaits bija vienāds, jo jūs taču bijāt draugi, - telpā valdīja pilnīgs klusums, visi klausījās katrā Stefānijas vārdā, - No rīta, kad nebiju gulējusi, man atnāca īsziņa, - meitene atcerējās, - Toreiz Eduards atrakstīja vienkāršu īsziņu, ar vienkāršu vārdu Labrīt, skaistulīt, - Stefānija uzsmaidīja manam puisim, kas jau atkal lika atgriezties greizsirdībai, - Es gribēju katru rītu saņemt šādas īsziņas, tāpēc tas bija kā punkts uz i un es izvēlējos viņu.
- Tu izvēlējies mani tikai dēļ šīs īsziņas? - šķiet, patiesību tomēr nezināja neviens, ja jau Stefānijas teiktais tā pārsteidza Eduardu.
- Nu jā, - Stefānija nevainīgi atteica, - Bet nepienāca pat vakars, kad sapratu, ka neizvēlējos īsto, - viņa ar rūgtumu atzina, - Man patika būt ar tevi, - viņa uzreiz atteica, - Tomēr sajūtas, ko man dāvāja Edijs bija spēcīgākas. Es tikai nezināju kā izlabot savu kļūdu, - meitenes acīs parādījās asaras, - Es biju tik apmulsusi, ka speciāli izvēlējos vietu pastaigai, kur Edijs parasti skrēja, - viņa atzinās, - Un tālāko jau jūs abi zināt.
- Jā, toreiz tu biji tik bēdīga, ka centos noskaidrot, kas tev noticis, - Edijs papildināja Stefānijas teikto, - Kad mierināju tevi, to visu pamanīja Eduards, - viņš atcerējās, - Mēs sastrīdējāmies tā arī nenoskaidrojot patiesību, - Edijs uzlūkoja draugu, - Mēs ar Stefāniju sagājām kopā tikai tad, kad tu aizgāji.
- Tagad tas viss izklausās tik muļķīgi, - Eduards ieminējās.
- Tāpēc nedrīkst aiziet nenoskaidrojot visu, - Edijs ieminējās un uzlūkoja mani. Es taču arī reiz no viņa aizskrēju, līdz galam nenoklausoties visu, kas puisim sakāms.
- Šķiet, ir mana kārta, - Linda ieminējās, - Patiesību vai risku? - viņa jautāja Stefānijai.
- No manis jau ir bijis pārāk daudz patiesības, - meitene atteica, - Labāk šoreiz riskēšu, - viņa iesmejoties piebilda.
- Tev jānoskūpsta Edijs, - Linda vēsi atteica, - Manuprāt, pilnīgi neviens pret to neiebildīs, - viņa smaidot paziņoja. Stefānijas vaigos parādījās sārtums, kas nebija no karstuma šajā telpā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-76/698547
