http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-72/697943
- Es iešu sagaidīt viesus, - Eduards nedroši ieminējās, - Nedusmojies, lūdzu, - viņš veltīja man cerības pilnu skatienu.
- Gan jau būs labi, - iedrošināju viņu doties.
- Es iešu ar tevi, - Linards pieteicās pavadīt draugu.
- Bet es palikšu tepat, - Linda pienāca pie manis un draudzīgi apskāva, - Viss taču būs labi, - viņa ieminējās, kad abi puiši bija aizgājuši.
- Edijs noteikti būs paņēmis līdzi Stefāniju, - izteicu savu viedokli.
- Tas taču nekas, - Linda nesaprata manas raizes, - Tu taču neesi greizsirdīga uz to meiteni? - draudzene pajautāja, lai būtu droša.
- Protams, ka neesmu, - šis fakts būtu smieklīgs, - Es vienkārši viņu šodien jau satiku. Un maigi sakot, viņa nebija priecīga mani ieraugot.
- Viņai nepatīk, ka esi kopā ar Eduardu? - draudzene joprojām neko nesaprata.
- Drīz es viņai patikšu vēl mazāk, - paskaidroju, - Viņa taču ir mana pusbrāļa meita, - klusi piebildu.
- Tu esi viņas tante! - Linda pārsteigumā iesaucās.
- Tā sanāk, - piekrītoši pamāju, - Mans tētis ir viņas vectēvs, - nopūšoties teicu, - Bļāviens, viss liekas tik sarežģīti, - gribēju izkliegt to visu, kas manī šobrīd vārījās.
- Jo tālāk, jo trakāk, - draudzene atteica.
- Nevaru nepiekrist, - nespēju pat šobrīd pasmaidīt.
- Klau, tev taču bija jāpaēd, - Linda centās novirzīt manas domas, - Ko tu vēlies? – viņas skatiens liecināja par to, ka draudzene nepadosies, kamēr nebūšu apēdusi kaut vai vienu maizīti.
- Paskatīsimies, ko Rūta tur mums īsti ir sapakojusi, - ierosināju un devos pie virtuves galda, lai pārskatītu iepirkuma maisiņu saturu.
Gustava virtuve bija milzīga. Varēja redzēt, ka šī ir viena no galvenajām telpām viņa mājā. Pie loga stāvēja milzīgs galds. Manuprāt, te mierīgi varētu sasēsties cilvēki desmit, un ja ir pierasts sēdēt pie galdiem, kas paredzēti sešām personām, tad šis likās milzīgs.
Virtuvē atradās gan gāzes plīts, gan malka. Visticamāk vasarā tika vairāk izmantota gāzes, bet šobrīd mums vajadzēja iekurināt arī malkas plīti. Tā piepildīs telpu ar siltumu un padarīs mājīgu.
Likās, ka kaimiņi tiešām labi gādā par māju, tomēr tā tika uzturēta tikai tādā temperatūrā, lai māja neizsalst. Ja mēs vēlējāmies palikt šeit pa nakti, tad mums noteikti vajadzēja to iekurināt vēl vairāk.
- Es iekurināšu šo plīti, - Linda ierosināja, - Istabās arī noteikti to vajadzēs izdarīt, - viņa vienkārši skaļi pateica to, ko es nodomāju.
- Es iešu iekurināt citās istabās, - smaidot atteicu.
Atstājot draudzeni milzīgajā virtuvē, atvēru blakus telpas durvis. Man paveicās, jo tās tiešām veda uz istabu.
Šī istaba bija paredzēta viesu uzņemšanai un atpūtai. Istabā vienu sienu nosedza liela sekcija, kur pa vidu atradās televizors, tāpēc pie pretējās sienas bija novietots dīvāns un tam blakus divi lieli atpūtas krēsli. Gandrīz pa vidu, tuvāk dīvānam bija žurnālu galdiņš. Zem tā bija kārtīgi sakārtotas avīzes, bet uz galdiņa saldumu trauks un televizora pults. Nospriedu, ka Gustavam šeit noteikti patīk uzturēties.
Tieši aiz durvīm pamanīju to, ko meklēju. Tā kā aiz sienas atradās plīts, tad šajā pusē bija mūriņš. Kad iesils plīts, te varēs nākt sildīties. Jau tagad mūriņš likās vilinošs, tikai šobrīd noteikti vēl auksts.
Blakus mūriņam bija plīts, bet uz zemes jau sanesta malka, lai vieglāk iekurināt.
Atrodot vecās avīzes un sērkociņus, notupos pie krāsns, lai iekurinātu to. Centos atcerēties kā labāk to darīt. Ietinot mazos skaliņus katru savā avīzē, liku pa vienam iekšā. Tā saliekot vairāk kā desmit skaliņus atsevišķi, uzliku vēl pāris pa virsu tāpat vien. Zināju, ka parasti nevajag tik daudz papīra, bet vēlējos, lai man izdodas ar pirmo reizi. To visu izdarot, vajadzēja vairs ielikt tikai pāris pagales un es varēju piešķilt uguni, cerot, ka man viss ir izdevies.
Pēdējā brīdī atcerējos, ka gaisa cirkulācijai taču ir jāatver krāsns šīberis, un tā atrašanas prasīja visvairāk laika. Tas bija iebūvēts zemākā vietā kā pierasts.
- Mazā? - ja kāds cits mani tā būtu uzrunājis, es noteikti sistu, jo man nekad nav patikuši šādi mīļvārdiņi, tomēr no Eduarda tas skanēja tik mīļi, ka viņam tika piedots, - Ko tu šeit dari? - ieraugot kā tupu pie krāsns un vienkārši skatos ugunī, kas joprojām cīnījās, lai nenodzistu, Eduards lēnām tuvojās man.
- Es vienkārši vēlos, lai pa nakti mums visiem šeit būtu silti un omulīgi, - atteicu, - Kāpēc tu pats pameti savus viesus? - turpinot vērot uguns liesmas, jautāju.
- Es gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss ir kārībā, - Eduards atklāti teica.
- Kāpēc, lai nebūtu? - ar nelielu ironijas pieskaņu pārjautāju.
- Es laikam kļūstu pieaudzis, - pēkšņi Eduards paziņoja ko tādu, kas man lika pasmaidīt. Puisis apsēdās man blakus uz zemes, lai turpinātu sarunu, - Es sapratu, ka man jāatbrīvojas no tām dusmām, kuras gadiem ilgi krājušās manī. Cik ilgi es nerunāšu ar Ediju tā pagātnes strīda dēļ? Visticamāk, mēs vairs nekad nebūsim tādi draugi kā skolas laikā, bet mēs vismaz būsim cilvēki, kas satiekoties uz ielas sveicinās, nevis iet viens otram garām ar lielu līkumu.
- Es saprotu tavu vēlmi izlīgt, bet kāpēc tas bija jādara šodien? - vēlējos izprast viņa domu gājienu.
- Es taču nezināju, ka tu šodien noskaidrosi visu par savu tēvu, - Eduards izskatījās nedaudz vainīgs, - Tāpēc man likās būtu pat forši, ja tu iepazītu Stefāniju no citas puses, pirms gaismā nāk viss pārējais, - viņš piebilda, - Manuprāt, tev joprojām jācenšas iepazīt viņa šādā neformālā gaisotnē, - puisis ieminējās.
- Un vai tev sanāca parunāt ar Ediju? – painteresējos.
- Ne visai daudz, - Eduards atzinās, - Bet mums priekšā vēl viss vakars, - beidzot viņš pieliecās man pavisam tuvu, - Es tikai gribu zināt, ka ar tevi viss ir kārībā, - puisis mani neskūpstīja, gaidot atbildi.
- Es priecāšos, ja izlīgsi ar Ediju, - paliecos uz priekšu, lai pati noskūpstītu viņu, - Tāpēc tagad mums jāatgriežas pie pārējiem, - ierosināju, - Jums būs puišu vakars, bet es centīšos izklaidēties kopā ar meitenēm, - ieminējos, - Vismaz pāris stundas mēs varētu patusēt atsevišķi.
- Tu esi pati labākā, - Eduards mani paslavēja, - Šķiet, es tiešām tevī esmu pamatīgi iemīlējies, - manī viss sagriezās. Šādus vārdus viņš man vēl nebija teicis. Apmulsusi lūkojos viņā, - Patiesībā es tevi vienkārši dievinu, - viņš vēl piebilda.
- Tu vēlies, lai es galīgi samulsusi atgriežos pie pārējiem? - nedaudz iedunkāju viņu, - Nedrīkst tā mulsināt meitenes, - norāju viņu, - Bet man patīk, - atzinos.
- Jau tagad nevaru sagaidīt nakti, - kārtējais mulsinošais vārdu salikums, kas lika manam ķermenim notrīsēt.
- Es arī, - nopūšoties teicu un centos pēc iespējas ātrāk atgriezties virtuvē pie pārējiem, tā izvairoties no komplimentiem, kas patiesībā bija ļoti patīkami, - Sveiki, - tiklīdz pasveicināju pārējos, tā jutu Stefānijas ne visai draudzīgo skatienu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-74/698212
