http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-68/697401
- Tas taču nevar būt, - šoks nebija izzudis no manas sejas izteiksmes.
- Liktenis nevar tā jokot ar tevi, - Eduarda mierinošie vārdi nedaudz palīdzēja.
- Domāju, ka tieši tagad liktenis ir nolēmis mani pamatīgi izāzēt, - skumīgi piebildu.
- Nevēlies paņemt brīvdienu? Es spētu novērst tavas domas, - šis piedāvājums bija tieši tas, kas man bija nepieciešams, bet es zināju savu atbildi.
- Es nevaru, - vainīgi uzlūkoju viņu.
- Tu esi pārāk apzinīga, lai ko tādu darītu, - Eduards smaidot teica, - Un tieši tas man tevī patīk, - viņš maigi noskūpstīja mani. Skūpsts bija ļoti patīkams un sirsnīgs, tas jau tagad man lika ilgoties pēc vakara, lai gan darba diena nebija pat sākusies.
- Varbūt tu vēlies mani pavadīt? - neticēju, ka viņš piekritīs, tomēr noriskēju. Eduards taču tik tikko bija pamodies, tāpēc noteikti nevēlējās uzreiz no rīta doties aukstumā.
- Pēc cik ilga laika tev jāiet? - puisis painteresējās.
- Pēc minūtēm desmit, - ātri ieskatoties pulkstenī atteicu.
- Tu pagaidīsi mani lejā? - Eduards apjautājās.
- Tu mani pavadīsi? - jautājoši uzlūkoju viņu.
- Protams, ka pavadīšu, - viņš neizpratnē uzlūkoja mani, - Man tikai jāpaņem džemperis. Šķiet, ka ārā nav īpaši silti.
- Es arī iešu saģērbties, - smaidīju kā maija saulīte, jo nezināju kā vēl labāk izrādīt savas šobrīdējās sajūtas.
Uz mirkli viss iepriekšējais šoks un pārdzīvojumi pagaisa. Man taču bija lielisks puisis, kurš darīja visu, lai es justos labi. Man vajadzēja izbaudīt šo mirkli, nevis raizēties par to, ko nevarēju iespaidot. Lai kāda arī izrādītos mana nākotne, tagadne bija tās neatņemama sastāvdaļa.
Gustavs joprojām nebija atgriezies, jo nekur lejas stāvā viņu nemanīju. Laikam jau vecais vīrs ilgojas pēc savas mājas laukos. Ja esi pieradis pie klusumu un meža, tad arī šī nelielā pilsēta liekas traki skaļa.
Es nevarētu dzīvot lielākā pilsētā, kaut gan Liepāja taču nebija maza un cik atceros man tur ļoti patika. Vējš un jūra. Veselu mūžību neesmu bijusi pie jūras. Tur noteikti tagad ir vēsi, tomēr tas gaiss ir kas tāds, ko kādreiz jāizjūt ikvienam cilvēkam.
Uzvelkot zābakus un virsjaku, sāku meklēt cimdus. Nekur tos nemanīju. Kur gan es vakar tos atstāju?
Aizraujoties ar savu cimdu meklēšanu, nejutu kā Eduards piezogas un apskauj mani.
- Es sasildīšu tavas rokas, - viņš apsolīja.
- Tev ir kaut kādas spējas, kas ļauj lasīt manas domas? - jokojot jautāju.
- Jā, - Eduards piekrītoši pamāja, - Tās sauc par loģisko domāšanu. Ieraugot tevi gandrīz saģērbtu, secināju, ka vienīgais, ko tu varētu meklēt ir cimdi, - puisis iesmējās.
- Es varēju meklēt arī cepuri, - norādot uz matiem iebildu.
- Tātad es esmu arī veiksminieks, - Eduards secināja.
- Ejam? - atmetot cimdu meklēšanai ar roku, nolēmu, ka tiešām ļaušu savas rokas sasildīt viņam.
- Ejam, - Eduards pamāja un atvēra man durvis, lai palaistu pa priekšu.
Pa ceļam uz darbu mēs runājām par ļoti ikdienišķām lietām. Pareizāk sakot, mēs viens otru iepazinām. Iztaujāju viņu par visu, ko spēju iedomāties. Vēlējos zināt kādas filmas viņam patīk, kādu mūziku visbiežāk klausās, kādi ir mīļākie ēdieni. Es vēlējos zināt visu un vēl vairāk, un ar Eduardu bija tieši tas pats. Bija brīži, kad abi reizē kaut ko jautājām un tad reizē atbildējām viens uz otra jautājumiem. Tas no malas noteikti izskatījās dīvaini, bet galvenais, ka mēs sapratām viens otru.
- Šodien atkal strādāsi līdz astoņiem? - Eduards painteresējās, kad tikām līdz darbam.
- Tā izskatās, - piekrītoši pamāju.
- Tad būšu tev pakaļ tieši piecas minūtes pirms, - puisis apsolīja.
- Gaidīšu tevi tiklīdz aiziesi, - pārliecināta teicu.
- Man liekas, ka tas jau kļūst kaitīgi mūsu veselībai, - Eduards ieminējās.
- Bet man liekas, ka tas viss mums nāk tikai par labu, - atteicu.
- Labi, - viņš piekrītoši pamāja, - Jauku tev šo darba dienu, - pirms atvadījāmies pavisam, es vēlreiz sajutu viņa saldo lūpu garšu. Tā joprojām bija patīkami silta un maiga. Vai tikai man liekas, ka lēnām šīs simpātijas kļūst par kaut ko nopietnāku?
- Līdz vakaram, - klusi nočukstēju, pavadot puisis ar acu skatienu. Pastāvēju vēl kādu minūti, līdz Eduards pavisam attālinājās, un tad devos iekšā.
- Labrīt, - Krista mani sveicināja, veroties ārā pa skatlogu, - Jūs ļoti labi izskatieties kopā, - viņa izteica komplimentu.
- Paldies, - kautrīgi pateicos, - Ja tu ko tādu būtu teikusi dienā, kad viņu satiku pirmo reizi, es noteikti skaļi smietos, - piebildu.
- Bieži ir pierādījies tas, ka iepatīkas tieši tas, ko sākumā it kā neciet, - priekšniece smaidot teica, - Ar mani un Daini bija tieši tas pats. Mēs viens otru kaitinājām kādu gadu. Un tā nopietni kaitinājām. Viens par otru ņirgājāmies, bet, protams, tas viss bija līdz noteiktam brīdim, - paceļot savu labo roku, Krista parādīja saderināšanās gredzenu.
- Un jau pavisam drīz jūs abi precēsieties, - turpināju viņas iesākto.
- Un es esmu pati laimīgākā sieviete uz pasaules, - šķiet šobrīd visi bija iemīlējušies un laimīgi. Bija prieks, ka šādas sajūtas pārņem pirms tik brīnišķīgiem svētkiem kā Ziemassvētkiem.
- Un cik aizņemta mums, laimīgajām, būs šī diena? - painteresējos.
- Tieši tik, lai vēl vakarā varētu smaidīt, jo nebūsim nogurušas, - Krista atteica.
- Izklausās jauki, - zināju, ka naktī gulētās četras stundas vienā brīdī liks par sevi manīt, tāpēc, jo mazāk būs darba, jo nelielākas iespējas kaut ko sabojāt.
Sāka zvanīt parastais telefons. Tā kā priekšniece atradās tuvāk tam, tad viņa pati atbildēja. Laikam jau tomēr diena nebūs tik tukša, ja jau zvana tiklīdz tā ir iesākusies.
- Došos novilkt jaku, - čukstus piebildu, lai netraucētu sarunai. Krita tikai piekrītoši pamāja un turpināja kaut ko cītīgi apspriest ar zvanītāju.
- Trijos? - vēl dzirdēju kā viņa pārjautā, - Jā izskatās, ka būs brīvs, - darba diena varēja sākties.
- Un cikos ir pirmais klients? - kad likās, ka Krista ir pārtraukusi savu sarunu, skaļi pajautāju no virtuvītes.
- Pēc piecām minūtēm, - viņa uzreiz atteica, - Es aizskriešu pēc kaut kā garšīga, - Krista ieminējās, - Tu taču tiksi galā? - šķiet pēdējo viņa jautāja tāpat vien, jo pat nesagaidot manu atbildi, dzirdēju kā salona durvis aizveras un Krista aizskrien prom. Laikam nav viegli būt stāvoklī. Ja kaut ko sakārojas, tad vajag to tagad un uzreiz. Vārds „vēlāk” vienkārši nepastāv.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-70/697739
