http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-65/696879
„Sveika, mīļā draudzenīt,
Kā iet tavām princesītēm? Kā Alenam pa darbiem? Tik sen neesam tikušās un tik daudz vēlos pastāstīt. Man pietrūkst mūsu garo sarunu…”
Izlasot pirmos teikumus sapratu, ka vēstule rakstīta laikā, kad Eduards vēl nebija pieteicies. Viņam tomēr bija piecu gadu starpība ar jaunāko māsu.
Vēstulē mamma stāstīja par savu ikdienu. Es biju pavisam aizmirsusi, ka mamma ir strādājusi grāmatnīcā. Viņa savu darbu ļoti mīlēja, jo vienmēr varēja izlasīt jaunākās grāmatas pirmā. Viņai taču vajadzēja zināt par ko ir grāmata, lai lasītājiem varētu ieteikt to, ko viņi vēlas.
Katrs vārds pauda optimismu un dzīvesprieku. Mammai patika dzīvot, un viņa izbaudīja katru dienu.
Es pat nepamanīju kā kārtējo vēstuli ielieku atpakaļ aploksnē un paņemu jaunu. Šīs vēstules tiešām bija kā laba grāmata, no kuras nespēju atrauties.
Vienā no vēstulēm mamma atklāti stāsta cik ļoti vēlētos mazuli, tomēr joprojām nav satikusi nevienu, ar kuru vēlētos veidot nākotni.
Interesanti, ko gan Rūta atbildēja uz visām šīm garajām vēstulēm. Būtu noteikti interesanti izlasīt arī viņas rakstīto.
Kluss klauvējiens pie durvīm pārtrauca manu lasīšana.
- Jā, lūdzu, - paceļot acis, gaidīju kad atvērsies istabas durvis.
- Sveika, - tas bija Eduards, - Drīkst ienākt? - viņš palūdza atļauju.
- Protams, - smaidot atteicu un pavirzījos gultā uz vienu malu, lai puisis var apsēsties man blakus.
- Izskatās, ka esi ļoti aizrāvusies, - viņš uzlūkoja te mani, te vēstuļu kaudzi manā priekšā, - Mamma jau brīdināja, ka ir tev atdevusi visas, - Eduards piebilda.
- Jā, tas ir kaut kas neaprakstāms, - ar patiesu sajūsmu teicu, - Tās palīdz man mammu sajust vēl tuvāk. Liekas, ka viņa pati man to stāsta, un es tikai klausos, - atzinos.
- Vai esi jau kaut ko noskaidrojusi? - puisis painteresējās.
- Es nolēmu lasīt no pirmās vēstules, - paskaidroju, - Jau esmu tikusi līdz astoņdesmit devītā gada vasarai, - smaidot piebildu, - Mamma kādā no iepriekšējām vēstulēm apsveic Rūtu ar tavu piedzimšanu, - ieminējos.
- Tad jau kaut kad drīz jāparādās arī tev, - Eduards prātoja.
- Es zinu, - piekrītoši pamāju, - Laikam tāpēc man ar katru brīdi arvien vairāk sagriežas vēders, - paskaidroju, - Uztraukums paliek tikai lielāks, un es nezinu vai spēšu to visu pārdzīvot viena.
- Vai vēlies, lai es palieku? - puisis painteresējās.
- Es ļoti priecātos, - atteicu.
- Nu tad tu lasi tālāk, bet es klusi pasēdēšu tev blakus, - Eduards ierosināja. Viņš iekāpa man blakus gultā un mīļi apskāva. Lai justos ērtāk es ar muguru atspiedos pret viņa krūtīm un paņēmu rokās nākamo vēstuli.
„Mīļā Rūta,
Es beidzot esmu satikusi viņu! Esmu satikusi savu sapņu princi, ko esmu gaidījusi teju trīsdesmit gadus. Viņš ir tik izskatīgs un pievilcīgs. Esmu apburta. Vairs nespēju ne ēst, ne gulēt. Viņš ir viss, ko vēlos. Es tiešām pirmo reizi jūtu kaut ko tādu. Tas ir neaprakstāmi.
Tu noteikti vēlies zināt kāds viņš ir. Viņš ir vēsturnieks. Pasniedz vidusskolniekiem stundas, bet brīvajā laikā daudz lasa. Tieši tā mēs iepazināmies. Viņš bija atnācis uz manu grāmatnīcu, lai nopirktu jaunāko grāmatu par 2.Pasaules karu.
Tiklīdz viņš atvēra grāmatnīcas durvis, es viņu pamanīju.
Un zini, kas ir vislabākais? Viņš arī mani pamanīja.
Ne tikai es to jūtu. Mēs abi jūtam.
Ja tu viņu satiktu, tu saprastu par ko es runāju.
Lai gan viņš ir divdesmit gadus vecāks par mani, attiecībās es to nejūtu. Man nav svarīgs vecums, jo man ir labi. Es esmu laimīga!
Par nākotni mēs nerunājam, mēs vienkārši izbaudām viens otru.
Es esmu tik laimīga.
Tagad man jāsteidzas uz tikšanos, bet apsolu nākamreiz uzrakstīt garāku vēstuli.
Tava, līdz ausīm iemīlējusies Marija
1989.gada 14.septembrī”
- Ko viņa raksta? - redzot, ka esmu beigusi lasīt, Eduards klusi apjautājās. Tas nozīmēja, ka viņš nav izlasījis ne rindiņu no šīs vēstules.
- Šķiet, ka par manu tēti, - ar kamolu kaklā teicu.
- Tu izklausies skumīga, - Eduards uzreiz pamanīja.
- Mamma tik ļoti mīlēja to vīrieti, - paskaidroju, - Tāpēc es šobrīd galīgi nesaprotu, kāpēc viņi izšķīrās.
- Tālākās vēstules noteikti visu paskaidros, - Eduards pārliecināts teica un noskūpstīja manu pakausi. Es pat aizvēru acis, lai vienkārši izbaudītu šo maigumu.
- Jau ir vēls, - čukstus teicu, pamanot, ka pulkstenis rāda jau divpadsmit.
- Bet tu tāpat taču neaizmigsi, - Eduards uzreiz ieminējas.
- Būtu prātīgi, ja es dotos gulēt, jo rīt taču ir darba diena, - ieminējos.
- Bet vēl tik daudz vēstuļu, - viņš norādīja uz neizlasīto vēstuļu kaudzīti.
- Tu man palīdzēsi aizmigt? - koķeti jautāju.
Vēstules nekur nepazudīs. Es nevēlētos tās lasīt visu nakti, jo tad nespētu no rīta normāli doties uz darbu. Es zināju, ka man šobrīd ir jāapstājas, lai turpinātu rīt. Un es zināju arī to, ka blakus Eduardam es aizmigšu. Viņš noteikti parūpēsies par to, lai es nogurstu un aizmiegu.
- Bet tu taču nevēlies uzreiz doties gulēt? - Eduards pārjautāja, lai pārliecinātos par maniem nodomiem.
- Es ceru, ka tu man nesāksi dziedāt šūpuļdziesmas, - smejoties atteicu.
- Tad mums labāk doties uz manu istabu, - puisis ieminējās, - Tur mums būs vairāk vietas un mazāk liecinieku, - viņa acīs jau dega iekāres uguntiņas.
- Tad ko mēs vēl šeit darām? - viltīgi smaidot jautāju.
- Mēs jau esam gandrīz prom, - Eduards pieleca kājās un maigi parāva mani sev līdzi. Es zaudēju līdzsvaru un iekritu viņa rokās.
- Tu taču nenesīsi mani augšā? - viņš joprojām nelaida mani zemē.
- Tā ir lieliska doma, - Eduards ieminējās.
- Bet tad es spiegšu un visus pamodināšu, - es vēlējos, lai viņš netērē savus spēkus nesot mani, bet gan tērē to tad, kad būsim gultā.
- Tu spēj pierunāt mani tik ātri, - Eduards secināja.
- Tu vienkārši ļaujies, ka pierunāju, - smaidot atteicu.
Mums vairs nevajadzēja klusi lavīties uz Eduarda istabu, tomēr tāpēc vien, ka visiem viss ir zināms, mēs nekļuvām nepieklājīgi un pārvietojāmies pa māju uz pirkstu galiņiem, lai nepamodinātu tos, kuri jau guļ.
- Es tevi gribu, - mēs nepaspējām pat aizvērt durvis, kad Eduarda lūpas piekļāvās manējām. Mēs bijām tik ļoti izsalkuši viens pēc otra, ka nespējām vairs atrauties. Turpinot kaislīgo skūpstu mēs ātri atbrīvojām viens otru no apģērba. Priecājos, ka šodien uzvilku blūzīti un arī Eduardam bija krekls tāpēc mums tiešām nebija jāpārtrauc skūpsts, jo pogas atpogāt es varēju pat ar aizvērtām acīm.
Šoreiz mēs bijām steidzīgāki un priekšspēle izpalika, bet tāpēc jau gūtā bauda nebija mazāka. Pēc lieliskās tuvības, es jutos iztukšota. Eduards neiebilda, ka ieritinos viņa apskāvienos un aizmiegu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-67/697218
