http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-41/692188
- Anastasija, - iepazīstināju ar sevi, jo joprojām nezināju vecā vīra vārdu.
- Es zinu, - viņš mierīgi atteica, lai arī ļoti labi saprata, kāpēc es nosaucu savu vārdu, - Meita jau man īsumā izstāstīja par tevi, - viņš piebilda, - Zinu, ka esi Marijas meita, - izdzirdot mammas vārdu, man palika mazliet skumīgi.
- Tu pazini manu mammu? - par viņu es varēju runāt ar visiem. Jo vairāk man bija iespēja kaut ko uzzināt par mammu, jo priecīgāka es biju.
- Marija bija kā mūsu otrā meita, - vecais vīrs stāstīja, - Viņas taču ar Rūtu bija nešķiramas, un, manuprāt, mani visi trīs dēli kādu laiku bija ieķērušies tavā mammā, īpaši kad viņa pieauga, un parādījās krūtis, - vīrs runāja brīvi un nepiespiesti, un tas mani tiešām pārsteidza.
- Un jūs tas nemaz neuztrauca? - jautāju.
- Marija taču viņus visus būtu nolikusi uz lāpstiņām, - viņš iesmējās. Pirmo reizi redzēju, ka viņš smaida, - Un tas būtu pats maigākais, ko tas meitēns izdarītu, - joprojām smejoties, Rūtas tēvs piebilda.
- Es neatceros mammu tādu, - atzinos, - Nenoliegšu, ka atceros viņu kā stipru sievieti, kas vienmēr spēja parūpēties par mums abām, tikai neesmu pārliecināta, ka viņa spētu kādu piekaut.
- Ja viņa kaut ko vēlējās, tad panāca to, - vīrs nopietni teica, - Gustavs, - viņš piebilda.
- Kas par Gustavu? - vai mana mamma kādreiz ir piekāvusi kādu, kura vārds bija Gustavs? Vai vienu no Rūtas brāļiem tā sauca? Šķiet, viņa man nemaz nav teikusi, kā sauc viņas brāļus.
- Vectēva vārds ir Gustavs, - Eduards paskaidroja, laikam baidījās, ka vecais vīrs izmetīs kādu asprātību, kas varētu mani aizvainot.
- Vai pusdienas gatavas? - virtuvē atgriezās Alens un Rūta.
- Tik tikko pabeidzu, - paziņoju, - Sēdieties pie galda, es pasniegšu pusdienas.
Uzlūkoju Eduardu, un viņš mani saprata, jo uzreiz atrada piecus šķīvjus un darbarīkus, ko uzlika uz galda.
Ieliekot kartupeļu biezputru lielākā bļodā, bet mērci mazākā, novietoju to visu uz ēdamgalda, kur jau stāvēja salāti.
- Labu apetīti, - novēlēju visiem, apsēžoties brīvajā vietā, starp Gustavu un Eduardu.
Kādu brīdi virtuvē valdīja klusums. Laikam mēs visi tiešām bijām izsalkuši, it īpaši Eduards. Kad pamanīju, ka viņš jau trešo reizi papildina savu porciju, pasmaidīju. Arī viņš man uzmeta zaglīgu skatienu.
- Izskatās, ka esi manu mazdēlu galīgi nodzenājusi, - Gustavs laikam vienmēr teica ko domāja.
- Es viņu nenodzenāju, - bija grūti šādā brīdī nenosarkt, bet likās, ka man izdevās. Šis teikums mani neiespaidotu, ja mēs nebūtu pavadījuši tik mežonīgu un satriecoši rītu gultā. Tieši tādēļ šobrīd centos ātri izdomāt, ko piebilst.
- Nodzenāja gan, - pēkšņi Eduards mani apstulbināja, jo piekrita vectēva teiktajam, - Iedomājieties, viņa man lika mizot kartupeļus, - šī piebilde, mani nomierināja.
- Ak, tu nabadziņš, - Rūta pārspīlēti līdzjūtīgi teica, - Tu noteikti esi galīgi noguris, - viņa turpināja just līdzi dēlam ar tādu ironijas pieskaņu, ka sāku ķiķināt.
- Protams, - Eduards spēja palikt nopietns pat šajā brīdī. Laikam ļoti labs aktieris bija, - Priekš jums visiem taču vajadzēja nomizot simts kartupeļus, - puisis stipri pārspīlēja ar daudzumu.
- Tikai lielāko daļu no tiem būsi apēdis tu pats, - Alens aizrādīja.
- Pēc kārtīga darba, ir kārtīgi jāpaēd, - Eduards paraustot plecus atteica un atkal zaglīgi uzlūkoja mani, tieši brīdī, kad pieminēja darbu. Un tikai es zināju kādu darbu viņš domā patiesībā.
Iekšēji lūdzos, lai viņš tā nedara, jo tieši šis skatiens skudriņām lika atgriezties. Ja viņš tā turpinātu, tad baidījos, ka nodotu sevi, jo sāktu sarkt, un pārējie to noteikti pamanītu.
- Skatos, ka mans mazdēls nespēj pretoties tavam valdzinājumam, tāpat kā savā laikā mani dēli nespēja pretoties Marijas skaistumam, - Gustavs paziņoja, liekot man gandrīz vai aizrīties.
- Es jūs nesaprotu, - šoreiz nespēju noslēpt sārtumu vaigos.
- Un tas pats nevainīgais mulsums, - vecais vīrs izskatījās gluži pārsteigts, - Rūta tev bija taisnība, - viņš uzrunāja savu meitu, - Viņa tiešām ir izspļauta mātes kopija.
- Vectēv, varbūt tu varētu kādreiz paklusēt, - Eduards ieminējās, - Tu neredzi, ka Anastasija ir samulsusi, - bija tik patīkami, ka viņš mani aizstāvēja.
- Tieši tāpēc jau man tas patīk, - viņš tiešām spēja būt kaitinošs.
- Un jebkurā gadījumā, ja es arī nevarētu pretoties viņas valdzinājumam, tad tā būtu tikai mana darīšana, - šie vārdi nāca tik pēkšņi, ka apstulbināja mani. Es zināju, ka viņam patīku, tomēr šī skaļā atzīšanās, man bija kaut kas jauns.
- Tev taisnība, - Gustavs piekrita, - Tomēr vecam vīram vajag arī savu izklaidi, - viņš piebilda.
- Atradis kā izklaidēties, - Rūta pārmetoši uzlūkoja savu tēvu, - Vakariņas gatavosi tu, - viņa paziņoja.
- Tu liksi vecam vīram stāvēt pie plīts? - Gustavs nebija ko tādu gaidījis.
- Tu esi vecs tikai tad, kad tev ir izdevīgi, - Rūtu šis vīrietis vairs nespēja apmuļķot, - Un Anastasijai ir jānobauda tavs firmas ēdiens, - viņa tomēr pieglaimojās tēvam.
- Bet tad man vajag kaut kur apgulties, - viņš ieminējās, - Vai istaba, kur vienmēr palieku, ir man sagatavota? - Gustavs painteresējās.
- Tur tagad Anastasija dzīvo, - Rūta pēkšņi aptvēra.
- Nekādu problēmu, - uzsmaidīju sievietei. Es taču ļoti labi sapratu, ka vienīgā guļamistaba pirmajā stāvā bija manējā, bet Gustavs, lai arī izskatījās žirgts un sprigans, tomēr bija jau astoņdesmit gadus vecs, un staigāšana uz otro stāvu, varētu viņu tikai nogurdināt, lai arī pats to neatzītu, - Es tikai nedaudz uzkopšu to telpu, - piebildu, atceroties, ka palagi noteikti vēl smaržoja pēc Eduarda, tāpēc tie steidzami bija jānomaina.
- Tev nav iebildumu? - sieviete neizskatījās pārliecināta.
- Es taču varu pagulēt arī dīvānā, - smaidot teicu, jo tiešām neiebildu.
- Kāpēc tu neierādi Anastasijai Ilonas vai Antras bijušās istabas, abas taču stāv pilnīgi tukšas? - Eduards jautāja mammai.
- Viņam taču ir pilnīga taisnība, - Alens piekrita dēlam, - Lai meitene izvēlas, kura istaba viņai vairāk patīk, un tā arī būs viņas.
- Bet man patīk tā pati, - nedroši iebildu, jo nevēlējos apgrūtināt pārējos. Ja nu Ilonai vai Antrai nepatiks, ka esmu ievākusies viņu istabā. Negribēju ar ko tādu riskēt.
- Bet šeit parasti paliek ciemiņi, - Rūta ierunājās, - Un tu jau mums vairs neesi tikai ciemiņš, - viņa mīļi uzsmaidot piebilda, - Tāpēc tev pienākas sava istaba. Ilona un Antra tāpat vairs neatgriezīsies šajā mājā.
- Es tiešām neesmu pārliecināta, - atzinos.
- Es vēl šodien tikšu pagulēt? - Gustavs kļuva nepacietīgāks.
- Bet es palīdzēšu Anastasijai uznest mantas uz otro stāvu, - Eduards laipni piedāvāja.
- Un es pa to laiku novākšu galdu, - Rūta piebilda.
- Visi sev darbus ir atraduši, tāpēc varu doties paskatīties futbolu, - Alens arī izskatījās apmierināts, un paņemot no ledusskapja aukstu alu, devās iekārtoties pie televizora.
- Es priecājos, ka mūs šķirs vairs tikai viens stāvs, - Eduards klusi iečukstēja man ausī ejot uz, nu jau manu bijušo, istabu. Ak, tās nodevīgās skudriņas!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-43/692323
