local-stats-pixel fb-conv-api

Anastasija (39)9

577 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-38/691699

Bija svētdiena. Diena, kad varēju vārtīties pa gultu un izbaudīt šo savu brīvdienu, tomēr man tas neizdevās. Biju gulējusi labi ja četras stundas, bet tiklīdz sešos no rīta atvēru acis, sapratu, ka vairs neaizmigšu.

Eduards. Eduards. Šis vārds nepameta manas domas ne uz sekundi. Pat sapnī viņš bija atnācis. Vai tiešām tas viss, kas vakar notika, nebija tikai manas bagātās iztēles auglis? Varbūt es to visu vienkārši nosapņoju, un patiesībā, viņš nemaz neienāca manā istabā.

No šīs domas strauji apsēdos gultā sēdus. Nevar taču būt, ka tas bija tikai sapnis? Tie skūpsti bija pārāk īsti un valdzinoši. Tie glāsti bija tik emocionāli spēcīgi, ka vēl joprojām tos jūtu uz savas ādas. Un viņš aizgāja, lai vēl vairāk nepārkāptu robežas.

Eduards bija tik mīļš pret mani! Viņš ne brīdi neizturējās agresīvi vai rupji. Viņš mani glāstīja kā porcelāna lelli, baidoties, ka pieskaroties par stipru, es vienkārši salūzīšu.

Sapratu, ka šobrīd man steidzami vajadzīga auksta duša. Jo vairāk es domāju par viņu, jo vairāk vēlējos atkal būt viņam blakus. Ledus auksta duša man noteikti palīdzēs nomierināties.

Māja bija klusa. Visi vēl gulēja. Bet biju jau pieradusi, ka ceļos, ja ne pirmā, tad noteikti, ne pēdējā.

Neskatoties apkārt, pa taisno devos uz vannas istabu.

Lai ķermenim būtu lielāks temperatūras šoks, sākumā mazgājos zem karstā ūdens. Kad jau nolēmu kāpt ārā no dušas kabīnes, strauji pagriezu krānu, ļaujot augumu apņemt aukstajam ūdenim.

- Āāā, - klusi iespiedzos, jo kas tāds tiešām bija negaidīts, tomēr ļoti patīkams.

Ietinoties dvielī, atguvu savu ķermeņa temperatūru, un varēju lēnām sākt ģērbties.

- Labrīt, - Rūta smaidoša mani sveicināja. Šķiet, viņa smaidīja jebkurā diennakts laikā.

- Labrīt, - pieklājīgi atteicu.

- Jūs taču vakar vēlu pārnācāt, - Rūta noraizējusies mani nopētīja, - Kāpēc tu esi jau nomodā? - viņa vēlējās zināt.

- Man nenāca miegs, - atzinos, un pēkšņi aptvēru, ka sieviete pieminēja, ka mēs pārnācām! Tātad arī viņa zināja, ka atgriezāmies ar Eduardu kopā. Vai Alens viņai bija jau izstāstījis par to, kādā situācijā mūs pieķēra.

- Tu tā sevi nomocīsi, - viņa aizrādīja, - Iesim vismaz pagatavot sātīgas brokastis, - Rūta mani veda sev līdzi uz virtuvi. Ja viņa arī zināja kaut ko par mani un Eduardu, tad vismaz šobrīd bija nolēmusi šo tematu necilāt.

- Laba doma, - piekrītoši teicu, lai gan patiesībā par ēdienu nespēju domāt. Es tiešām nebiju izsalkusi, tomēr nevēlējos to atklāt, lai netiktu uzdoti lieki jautājumi.

- Alens arī drīz celsies, - sieviete palūkojoties pulkstenī secināja.

- Ja? - uz brīdi pārstāju elpot. Es noteikti nejutīšos ērti viņa klātbūtnē, bet man tas bija jāpārvar, jo ar laiku būs vieglāk.

- Šķiet, es tev teicu, ka šodien pie mums atbrauks mans tētis, - Rūta man atgādināja, - Viņam rīt jābraukā pie dažādiem ārstiem, - viņa piebilda, - Mēs pēc stundas brauksim viņam pakaļ.

- Jā, es atceros, ka tu ko tādu teici, - piekrītoši pamāju.

- Varbūt varam sarunāt, ka jūs ar Eduardu pagatavojat pusdienas, - Rūta knapi valdīja savu smaidu, tāpēc nu es biju pilnīgi droša, ka viņai viss ir zināms, - Domāju, ka ap vieniem būsim atpakaļ, - viņa piebilda.

- Ko tu esi ieplānojusi pusdienām? - vēlējos noskaidrot, kas man būs jāgatavo, jo Eduardu es noteikti nemodināšu, lai lūgtu palīdzību.

- Pirmā doma bija frikadeļu zupa, - Rūta ieminējās, - Bet var arī kartupeļus ar maltās gaļas mērci, vai kotletēm, - ideju viņai netrūka, - Tu jau laikam saprati, ka esmu atlaidinājusi malto gaļu, tāpēc jūsu uzdevums ir to izmantot pusdienu ēdienkartē, - sieviete smaidot piebilda.

- Jā, tā jau man likās, - iesmejoties teicu.

- Bet ko tu ēdīsi brokastīs? - viņa vēlējās zināt.

- Uztaisīšu sev pāris tostermaizes, - ierosināju.

- Uztaisi uzreiz vairāk, - Rūta palūdza, - Ja Alens sajutīs to maizīšu smaržu, viņš noteikti neko citu vairs nevēlēsies, - viņa tiešām pazina savu vīru.

- Labi, - man taču nebija grūti pagatavot brokastis visiem.

- Labrīt, - tiklīdz pabeidzu gatavot pēdējās maizītes, virtuvē ienāca Alens. Viņš laikam nespēja pretoties smaržai, kas apņēma visu māju.

- Labrīt, - nedroši uzlūkoju vīrieti, jūtot kā sārtums parādās manos vaigos.

- Te lieliski smaržo, - Alens uzslavēja, - Esi mums visiem pagatavojusi brokastis? - viņš man jautāja. Laikam jau arī Alens vēlējās, lai spriedze pēc iespējas ātrāk izzūd no mūsu attiecībām.

- Rūta teica, ka tu nespējot pretoties šādām maizītēm, - smaidot atteicu, un ar katru brīdi sajutos arvien labāk.

- Tagad visi zinās manas vājības, - Alens pārmetoši uzlūkoja sievu.

- Ja Anastasija ēstu viena pati, tad noteikti aizrītos, jo tu nespētu bez emocijām noskatīties, kā viņa notiesā tostermaizes, - Rūta paraustot plecus atteica.

- Labi, šoreiz es tev piedošos, - vīrietis piegāja pie savas sievas un iedeva viņai mīļu buču uz vaiga.

Manuprāt, tas ir neaprakstāmi jauki, ka arī pēc tik daudz gadiem laulībā, viņi izturas viens pret otru kā tikko iemīlējušies. Tas daudziem neizdodas, tāpēc vienmēr esmu apbrīnojusi šādas attiecības.

Esot uz ielas, bieži novēroju dažādus pārus. Bija tādi, kuriem jau pāri astoņdesmit, bet viņi turoties viens pie otra, ar smaidu devās savās dienas gaitās, un bija tādi, kam nebija pat trīsdesmit pieci, bet starp viņiem pat no attāluma varēja just biezu sienu, kurai neviens vairs nevēlējās pārkāpt pāri. Kad redzēju tādus, vienmēr vēlējos pieiet klāt, un vienkārši pateikt, lai paskatās viens uz otru. Viņiem taču ir dota tik lieliska iespēja būt kopā, bet viņi to nemaz neizmanto. Kāpēc gan cilvēki moka viens otru, ja nespēj būt kopā? Vai tiešām bailes būt vienam ir tik spēcīgas, ka labāk cilvēki paliek kopā ar kādu, ko patiesībā nemaz nemīl?

- Ēd ātri, - Rūta mudināja savu vīru, - Mums jau drīz jābrauc. Tu taču zini, ka tētis uztrauksies, - viņa atgādināja.

- Es taču varu paņemt kafiju termokrūzē, bet maizītes ielikt kādā trauciņā, - Alens ierosināja.

- Tā būtu ātrāk, - Rūta jau sāka meklēt kādu kastīti, kurā ielikt manas sagatavotās maizītes.

- Mēs būsim atpakaļ uz pusdienām? - Alens nebija dzirdējis mūsu sarunu, tāpēc nezināja, ko esam sarunājušas.

- Anastasija un Eduards visu pagatavos, - Rūta veltīja vīram zīmīgu skatienu, kurš man nepaslīdēja garām, tā liekot man atkal nosarkt.

- Tiksimies ap diviem? - Rūta pirms došanās prom, pārjautāja.

- Atā, - izmocīju smaidu, jo zināju, ka drīz palikšu viena un vairs nebūs neviens, kas liek man sarkt.

Tā kā biju jau paēdusi, tad ķēros pie trauku novākšanas un mazgāšanas, lai pēc tam izlemtu, ko taisīt pusdienās.

- Labrīt, - Eduards ierunājās, izbiedējot mani. Uzreiz pagriezos pret viņu. Viņš stāvēja tieši man pretī, pāris metru attālumu. Puisis bija sakrustojis rokas uz krūtīm un vienkārši skatījās uz mani. Nevarēju saprast, ko viņš domā un vēlas. Viņa sejas izteiksme neko neizteica.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-40/691964

577 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Cmon! Es tā cerēju, ka nākamā nodaļa sāksies no tās vietas, kur viņi atkal satiekas, bet nu jāgaida nākamā.

Tu pārāk labi uzturi intrigu :D +++

8 0 atbildēt
Vienkārši superīgi.
3 0 atbildēt

Hah, gan Alens būs kaut ko ne to izpļāpājis. :)

2 0 atbildēt
Lūdzu, šodien vēl ieliec!
2 0 atbildēt

luuuuudzu veel

2 0 atbildēt

pag, tu raksti kautko līdzīgu grāmatai tagad? ;DDD

2 0 atbildēt
Aaaaaa kad nākamā????????
0 0 atbildēt