Anastasija (36)15

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-35/691398

- Eduard? - pārsteigta uzrunāju viņu.

- Jūs pazīstat viens otru? - Linda vēroja te mani, te Eduardu.

- Es taču dzīvoju pie viņa vecākiem, - atbildēju draudzenei, kura vēl nesen viesojās pie viņiem.

- Eduards ir Linarda draugs, bet es iepriekš nezināju, kur viņš dzīvo, - draudzene paskaidroja, - Mēs nekad nebijām bijuši ciemos pie viņa vecākiem, - Linda piebilda.

- Vai tu teici, ka Stefānija bija jūsu salonā? - Eduards nebija aizmirsis manus vārdus, un viņu interesēja tikai šī atbilde.

- Jā! - nikni atteicu. Tas jau kļuva smieklīgi! Edijs viņas dēļ vienkārši aizgāja un pazuda, un tagad izskatās, ka Eduards rīkosies līdzīgi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka šī ir tā pati meitene, kas sanaidoja abus puišus, bet vai tiešām to visu vienkārši nevarēja aizmirst, - Ja vēlies uzzināšu, kad viņa nāks nākamreiz un padošu tev ziņu, - neslēpu nepatiku.

- Nevēlos viņu satikt, - Eduards kļuva manāmi laipnāks, redzot, ka ir mani sadusmojis.

- Tā neizklausījās, - veltīju viņam pārmetošu skatienu, jo man nepatika viņa izturēšanās. Uz brīdi likās, ka tieši es esmu vainīga pie tā, ka Stefānija bija ieradusies, un likusi abiem atcerēties pagātni, ko nevēlējās.

- Anastasija, iepazīsties ar Linardu, - Linda ļoti labi saprata, ka steidzami jānomaina temats, tāpēc smaidot veda mani pie sava puiša.

- Sveiks, - kautrīgi sveicināju, - Un piedod par manu izturēšanos, - atvainojos viņam. Ne Lindai, ne Linardam nevajadzēja dzirdēt iepriekšējos sarunu, un tā nebūtu notikusi, ja Eduards nebūtu dzirdējis Stefānijas vārdu.

- Sveika, - puisis viltīgi smaidīja, - Man arī beidzot ir prieks iepazīties ar tik bieži dzirdēto Anastasiju, - viņš piebilda.

- Linda laikam ir šo to par mani jau stāstījusi, - secināju.

- Ne tikai Linda, - viņš smīnot atteica.

- Meitenes ies sagatavot uzkodas, bet jūs sajauciet mums kokteiļus, - Linda uzrunāja savu puisis, vedot mani tālāk uz virtuvi.

- Jums ir ļoti jauks dzīvoklis, - apskatot apkārtni secināju.

- Arī man tas ļoti patīk, - draudzene atzinās, - Iepriekš dzīvojām vienistabas dzīvoklī, tāpēc šis man liekas nenormāli plašs. Un arī ciemiņus beidzot varam droši aicināt.

- Jums ir divas istabas? - painteresējos.

- Jā, - Linda piekrītoši pamāja, - Guļamistaba un viesistaba, - viņa piebilda.

- Te tiešām izskatās mājīgi, - paslavēju, - Ko man tev palīdzēt? - redzot, ka draudzene jau kārto uz šķīvjiem dažādas uzkodas, vēlējos palīdzēt.

- Man jau viss ir sagatavots, - viņa atteica, - Tagad tikai jāsaliek pa traukiem un varēsim nest uz viesistabu, - Linda piebilda.

- Ļauj man vismaz sagriezt lavašu, - ieminējos.

- Tu nekad neesi spējusi noskatīties kā citi strādā, - viņa smaidot secināja.

- Neesmu gan, - nevarēju nepiekrist viņai.

- Tu pieminēji Edija vārdu, - Linda klusi ieminējās, - Bet izskatās, ka arī Eduards tev nav vienaldzīgs, - viņa vēroja manu reakciju.

- Eduards? - pārspīlēti iesmējos, - Mēs viens otru izturam, jo dzīvojam vienā mājā, - uzstāju, - Bet ar Ediju es vakar biju nelielā pastaigā, - atzinos, - Man likās, ka es viņam patīku, tomēr šodien viņš vienkārši aizgāja, neko nepaskaidrojot.

- Kas ir tā Stefānija? - draudzene painteresējās.

- Cik es saprotu, tad tās meitenes dēļ Edijs un Eduards nopietni sastrīdējās, - paskaidroju, - Bet detaļas man nav īpaši skaidras, - piebildu, - Kā Linards pazīst Eduardu?

- Viņi ir bijušie klases biedri, - Linda atteica.

- Tu nopietni? - nespēju kam tādam noticēt, - Tad jau Linards ļoti labi pazīst arī Ediju, - vai tiešām šeit visi bija viens otram tuvi draugi vai bijušie klases biedri?

- Edijs arī mācījās kopā ar Eduardu? - Lindu arī pārsteidza šis fakts.

- Mācījās gan, - piekrītoši pamāju.

- Tātad tu šobrīd dzīvo pie viena no mana puiša klases biedriem, bet satiecies ar otru. Un viņi abi savstarpēji nesatiek, - Linda apkopoja visu dzirdēto, - Tev vienkārši veicas! - viņa secināja.

- Jā, - piekritu viņai, - Un matus veidoju abu strīda vaininiecei, - piebildu.

- Labi, šodien vairs nepieminēsim visu šo trakumu, - Linda ierosināja, - Turpmāko vakaru veltīsim mūsu atmiņām, ne viņu, - draudzene uzstāja.

- Tā ir lieliska ideja, - piekritu viņai.

- Aiznesam uzkodas, - paņemot divus no šķīvjiem, Linda atstāja man dārzeņus un mērcīti, - Es gribu iedzert, - viņa smejoties piebilda.

- Es arī, - šobrīd tiešām noderētu labs kokteilis un aizmiršanās.

- Esam atpakaļ, - Linda vienkārši staroja, ikreiz uzlūkojot savu puisi.

- Kokteiļi jūs jau gaida, - Linards piecēlās no savas vietas, lai palīdzētu Lindai nolikt šķīvjus uz galda.

- Paldies, - draudzene iedeva puisim buču, un apsēdās uz dīvāna, - Nāc man blakus, - Linda aicināja mani sev blakus, - Esmu jau sagatavojusi atmiņu albumus, - norādot uz trīs blakus stāvošiem albumiem, draudzene brīdināja.

Nemaz nemanīju kā paiet laiks, jo bija neizsakāmi patīkami skatīties Lindas albumus. Nepilnā stundā es īsumā uzzināju visu, kas ar draudzeni bija noticis pēdējo gadu laikā. Par savu dzīvi es varēju tikai pastāstīt, nevis parādīt bildēs.

- Man ir vēl kāds daudz mazāks albums, - kad beidzu skatīties pēdējās bildes trešajā albumā, draudzene viltīgi pasmaidīja.

- Kāds? - smaidot jautāju. Mēs dzērām jau otru kokteili, un tas mani nedaudz reibināja.

- Mūsu, - draudzene paziņoja.

- Bildes no bērnunama? - man pat aizrāvās elpa, ko tādu iedomājoties, jo manējās visas bija pazudušas.

- Bildes no bērnunama, - Linda piekrītoši pamāja, - Lūdzu, - draudzene man pasniedza nelielu albumu, kurā varētu būt maksimums divdesmit bildes.

Pirmā bija mūsu kopbilde, kurā mēs abas plati smaidījām. Tā tika uzņemta, kad es beidzu devīto klasi. Toreiz šo fotogrāfiju mums uzdāvināja bērnunama vadītāja.

Tālāk sekoja bildes, kurās biju vai nu es, vai Linda. Vienā no tām man bija sarkanas acis, jo es biju tikko noraudājusies pēc šķiršanās no sava pirmā puiša. Toreiz Linda palūdza vadītājai fotoaparātu, tā liekot man saņemties un kaut nedaudz izmocīt smaidu. Te lieliski varēja redzēt to smaidu.

Pēdējā bilde tika uzņemta mūsu pēdējā kopīgajā dienā. Dienā, kad pametu bērnunamu.

- Es ļoti vēlos šodien nofotografēties ar tevi, lai papildinātu albumu, - draudzene ieminējās, redzot, ka esmu tikusi līdz pēdējai bildei.

- Ne jau tagad, - protestēju, jo man acīs bija asaras.

- Tieši tagad, - Eduards jau bija gatavs mūs fotografēt un to arī izdarīja.

- Vēl vienu! - nebiju gatava pirmajā bildē.

- Izskatās tiešām labi, - puisis mani mierināja, parādot tikko uzņemto bildi, un viņš nemeloja. Tajā bija atspoguļotas patiesas emocijas, un tieši tāpēc tā bija tik laba.

- Vienu bildi, kurā būsim mēs visi četri, - Linards ierosināja, aiznesot fotoaparātu nedaudz tālāk, un uzlika taimeri, - Desmit sekundes! - viņš ieminējās, steidzoties ieņemt vietu blakus savai meitenei, - Apskauj viņu! - Linards mudināja draugu, un Eduards paklausīgi apvija savas rokas, ap manu vidukli.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-37/691556