http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-21/690059
Nekustīgi biju pavadījusi jau piecas minūtes. Man palika auksti. Es pat sāku nedaudz drebēt, jo istabā gaiss bija daudz vēsāks, ja salīdzināja ar silto ūdeni vannā.
Uzmanīgi notupos blakus gultai un centos izvilkt savu roku. Eduards nedaudz sakustējās. Manuprāt, viņš kļuva tikai karstāks, tāpēc man bija jāuziet uz viņa istabu, kurā noteikti stāvēja zāles.
- Fū, - atviegloti nopūtos, kad abas rokas atkal bija brīvas, - Es tūlīt atgriezīšos, - apsolīju dusošajam tumšmatim, uz pirkstu galiem izlavoties no istabas. Neaizmirsu paņemt arī savu kreklu, ar kuru parasti devos gulēt. Tajā jutos ērti un brīvi.
Otrajā stāvā šajā mājā vēl nekad nebiju bijusi, tāpēc tas man likās kā labirints. Nez kura istaba ir Eduardam?
Atvēru pirmās durvis. Manam acu skatienam pavērās plaša telpa. Istabas vidū atradās liela divguļamā gulta, bet tai pretī televizors. Istabā aizkari joprojām bija aizvērti, tāpēc te bija diezgan tumšs.
- Tā noteikti ir Rūtas un Alena guļamistaba, - skaļi prātoju, jo plauktos starp daudzajām grāmatām, pamanīju ģimenes fotogrāfijas. Te bija neliela bilžu izlase. Redzēju gan bildes no viņu kāzu dienas, gan visu bērnu bērnības fotogrāfijas. Jutos saviļņota ieraugot starp daudzajām bildēm, fotogrāfiju, kurā Rūta ir kopā ar manu mammu, kur viņas abas slēpjas Rūtas brāļu koka namiņā, - Viņas tiešām ir bijušas patiesas draudzenes, - piebildu, un apgriezos, lai dotos prom. Mazliet jutos neērti, atrodoties šeit bez viņu atļaujas. Guļamistaba tomēr bija privātā telpa, kurā drīkstēja ieiet ar saimnieku atļauju, nevis tā kā es.
Izejot aizvēru aiz sevis durvis, neatstājot nekādus pierādījumus par to, ka esmu tur bijusi.
Otrā telpa, kas atradās tieši blakus Rūtas un Alena guļamistabai, bija vēl viena vannas istaba šajā mājā. Te es pat neieslēdzu gaismu, turpinot meklējumus.
Pretī esošajās durvīs arī bija nelielas guļamistabas, tomēr abas tās izskatījās pārāk meitenīgas, lai būtu Eduarda istabas.
- Kur gan guli tu? - cerēju, ka uzdodot šo jautājumu skaļi, atbilde atnāks ātrāk. Palika vairs pēdējās durvis, tām noteikti jābūt īstajām!
Atverot tās, nedaudz apstulbu. Te bija tikai trepes, kas veda uz augšu. Vai viņiem bija telpa arī bēniņos?
Nojauta lika man doties uz augšu, tāpēc spēru soli uz pirmā pakāpiena, kam sekoja nākamie.
- Tā ir īstā telpa, - biju pilnīgi pārliecināta. Apkārt valdīja pamatīgs haoss. Vairākas drēbes bija nosviestas uz grīdas. Zeķes mētājās katra savā istabas stūrī. Gulta bija savandīta, bet tas bija piedodami, jo Eduards taču šeit gulēja slims.
Vairāki žurnāli mētājās blakus gultai.
Cenšoties nepaklupt, devos gultas virzienā. Jau pa gabalu pamanīju, ka uz skapīša pie gultas stāvēja vairāki zāļu iepakojumi. Pieejot klāt, pamanīju blakus arī termometru. Tas man noderēs, lai noskaidrotu, par cik grādiem paaugstināta temperatūra šobrīd ir Eduardam.
Necentos iedziļināties citās detaļās, jo nepatika bez atļaujas atrasties arī šajā telpā. Kāda manis daļa vēlējās uzkopt šeit valdošo nekārtību, bet pēc pieredzes zināju, ka katram haosam patiesībā ir sava veida kārtība. Kas man likās nekārtīgs, tas citam likās saprotams un nolikts savās vietās.
- Man ir slikti, - Eduards klusi nomurmināja, kad biju atgriezusies pie viņa. Uzreiz nesapratu vai viņš murgo, vai viņam tiešām ir slikti.
- Tev palīdzēt nokļūt līdz tualetei? - apjautājos.
- Man sāp galva, - viņš turpināja murmināt, - Un reibst arī, - Eduards izskatījās nomocījies un bezspēcīgs.
- Kā es varu tev palīdzēt? - līdzjūtīgi jautāju.
- Gribu padzerties, - viņš atzinās.
- Lūdzu, - ūdens glāzi biju jau sagatavojusi, tāpēc nebija sarežģīti izpildīt šo lūgumu, - Tev vajag izmērīt temperatūru, lai vari iedzert zāles vajadzīgajā devā, - ierosināju, izņemot termometru no iepakojuma.
- Mhm, - viņš tikai piekrītoši pamāja, tomēr pat nepakustējās, lai pasniegtos tam pretī.
- Labi, es tev palīdzēšu, - saprotot, ka viņš pats netiks galā, liku viņam, kā bērnam pacelt roku, ieliekot padusē termometru. Tas bija elektriskais, tāpēc sāks pīkstēt, kad noteiks ķermeņa karstumu.
Kamēr termometrs vēl klusēja, es jau sagatavoju zāles, saprotot, ka vajadzēs pašu lielāko, pieļaujamo devu.
- Cik rāda? - Eduards pats painteresējās, dzirdot nepatīkamos pīkstienus, kas kaitinoši un uzstājīgi nebeidza pīkstēt.
- Trīsdesmit deviņi un viens, - atbildēju.
- Nolādēts! - puisis skaļi nolamājās, - Es gribu justies normāli, - viņš neapmierināts piebilda.
- Tu drīz arī jutīsies, - apsolīju, - Tagad izdzer zāles, - pamācoši teicu, - Pēc tam paguli, bet pēc pāris stundām likšu tev kaut ko apēst, - piebildu.
- Tu apsoli? - dzirdēju viņa balsī nelielu joka piedevu. Lai gan viņš jutās tiešām slikti, Eduards centās pajokot, un tas mani priecēja. Varbūt vajadzēja uzzvanīt Rūtai, lai pateiktu, ka esmu mājās, bet ar viņas dēlu viss ir kārtībā. Sieviete noteikti uztraucas par viņu un ne brīdi neatslābt prātojos, vai Eduardam ir kļuvis labāk.
- Apsolu, - ja viņš nebūtu slims, es viņu labprāt iedunkātu. Un, lai cik slims viņš arī būtu, es vēl nebiju aizmirsusi to apvainojumu, ko viņš veltīja man pirms pāris dienām. Tas tomēr bija pazemojoši un nepatīkami, - Būšu virtuvē, - piebildu, - Gribu kafiju, - vēl paskaidroju, pirms devos prom, bet Eduards jau vairs mani nedzirdēja, jo gulēja.
Ieejot virtuvē, uzliku vārīties ūdeni, un iebēru krūzē kafiju. Sāku pārdomāt savas turpmākās dienas. Rīt man būs jābūt dabā, bet ceturtdien varēšu gulēt līdz pusdienlaikam. Piektdienu gaidu ar satraukumu un bailēm. Darbs mani vairs tik ļoti nebiedē, bet tikšanās ar Ediju liekt tauriņiem iezagties pakrūtē.
- Anastasija, nomierinies! - pavēlēju sev, aplejot kafiju ar verdošo ūdeni.
Ceru tikai, ka sestdien man būs spēks vēl iepazīties ar Lindas puisi. Negribētu izskatīties nogurusi un nekāda, pēc visas šīs nedēļas.
- Tu neizskatīsies nogurusi! - jau atkal pati sevi uzmundrināju. Šonedēļ es būšu sasmēlusies tik daudz pozitīvu emociju, ka nemaz nespēšu nogurt no tā visa, - Viss, aizmirsti visu, un izbaudi kafiju, - pasakot šo pēdējo frāzi, apsēdos pie virtuves loga un vēroju apkārtni.
Kādu laiciņu nekustīgi sēdēju, līdz klusumu pārtrauca mana izsalkušā vēdera skaņas. Atceroties par vistas zupiņu, devos to uzmeklēt. Rūtai noteikti tā būs sanākusi lieliska. Siekalas saskrēja mutē, iedomājoties vien par ēdienu.
Paceļot katla vāku, mani apņēma patīkams aromāts. Silta zupa būs gardāka nekā auksta, tāpēc saņēmos, lai nesāktu ēst to uzreiz.
- Esmu izsalcis kā vilks, - es pat nedaudz iekliedzos, jo pamatīgi nobijos.
- Ko tu te dari? - nebija pagājusi pat stunda, kopš pametu savu istabu un tur dusošo Eduardu, - Vēl nesen tu izskatījies galīgi sūdīgi, - atklāti teicu.
- Bet nu jūtos labi, un gribu ēst, - Eduards tiešām izskatījās gandrīz vesels.
- Tūlīt zupa būs silta, - piebildu, - Varēsi man pievienoties pusdienās, - ieteicos.
- Tu man ieliesi? - tas izklausījās kā lūgums, ne pavēle.
- Kāpēc pats nevari? - ja jau viņš jutās tik labi, lai celtos kājās, tad varēja pats sevi apkalpot.
- Tev taisnība, - Eduards strauji man tuvojās, - Tu man palīdzēji, kad jutos slikti, tagad mana kārta, - puisis maigi apņēma mani ap vidukli un nosēdināja uz krēsla pie virtuves galda, - Es apkalpošu arī tevi, - viņš paskaidroja, neļaujot man iebilst. Varēju tikai vērot viņu darbībā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-23/690275
Super . : 333
