Amanda #90

Te būs tāda mazliet īsāka daļa, bet es ceru, ka jums patiks!!

Es nolēmu Rebekai pastāstīt par manām vīzijām:

A- Amm man tev kautkas ir jāpastāsta.
R- Vai tas ir labi vai slikti?
A- Es nezinu. Varbūt tu tagat domāsi, ka esmu jukusi, bet man liekas, ka man ir kautkādas spējas.
R- Kādas tad tu spēj lidot vai tev ir lāzeru acis?
A- Nu nē! Atceries to notikumu ar manu telfonu un tiem pulksteņiem nu tad kad tu sabojāji manu dienu.
R- Nu nopietni tagat tu mani apvainosi?
A- Kad es atradu savu telefonu man sareiba galva un es redzēju to kā tu to noliki zem netīrajām drēbēm un kautko teici tētim. Bija grūti saprast kas tajā vīzijā notika, bet galvā nāca sapratne. Arī šodien stundā, kad es pieskāros tavai jakai es redzēju to kā Sāra tev uzbāžas.
R- Tad katru reizi kad es tevi redzēju bezspēkā tev rādījās pagātne? Ko tu redzēji šodien mūsu istabā, kad tu teici, ka esot nogurusi tādēļ gulēji uz grīdas?

Es nevēlējos teikt taisnību, ka vēlējos lūrēt viņas dienasgrāmatā, jo tad viņa vairs nekad nerunātu ar mani tādēļ sameloju:

A- Nu amm es biju paņēmusi to grāmatu par valstīm un tad es neredzēju pagātni es redzēju nākotni kā tu ienāc istabā un am nu tu dusmojies uz mani.
R- Nu labi ja jau tev ir kautkādas spējas tad kādēļ man nav? Mēs taču esam dvīnes!
A- Man liekas, ka tev arī ir. Cik ļoti tu šodien vēlējies, lai Sāra nokrīt pa trepēm un savainojas?
R- Īstenībā ļoti.
A- Varbūt tev ir tādas spējas, ja tu ļoti vēlies, lai kautkas notiek ar kādu tad tas arī notiek.
R- Nu es nezini, ja nu tā bija tikai sagadīšanās?
A- Jā, noteikti 2 reizes dienā gan ar Sāru gan ar to žurnālisti.
R- Es labāk iešu aukšā pagulēt un pārdomāt tiko runāto.
A- Mums vajadzēs to pastāstīt mammai!
R- Jā labi.