"Mēs šovasar kaut kur brauksim?" Ģirts pajautāja.
"Tā kā derētu," Gvido atbildēja. "Kādi varianti?"
Draugi kārtējo reizi bija savākušies kopā klubā „Clubbery” un Ģirts tik tikko bija izjaucis pēkšņi iestājušos pauzi sarunās.
"Kaut kur labi tālu no tūristu bariem. Turcija, Ivisa, Sentropēza un tamlīdzīgas vietas atkrīt," Laila uzskaitīja ceļojuma galamērķa priekšnoteikumus.
"Negribas arī braukt pārāk tālu," Gvido teica.
"Tātad izsvītrojam no saraksta arābu valstis un Indonēziju," Ģirts konstatēja.
"Varbūt Skandināvija? Kā būtu ar Norvēģiju?" Alise piedāvāja.
"Aha, lai iztērētu mēneša algu pārtikā vien? Nu nē!" Laila iebilda.
"Pārtiku varam vest līdzi," Ivo teica.
"Tad varbūt braucam uz Somiju? Tur arī ir skaista daba," Alise neatlaidās.
Beidzot atskanēja arī Aluštas balss:
"Tad jau labāk uz Zviedriju. Tur puiši simpātiskāki."
"Klau, kā būtu, ja mēs dotos uz kādu siltāku vietu?" Ģirts ierosināja.
Ģirta viedoklim pievienojās arī Ivo:
"Un eksotiskāku. Kā būtu ar Rumāniju vai Bulgāriju?"
"Vai tad Rumānijai ir izeja uz jūru? Es nebraukšu uz valsti, kurai nav izejas uz jūru," Eva paziņoja.
"Es piedāvāju Horvātiju vai Melnkalni," Alise teica.
"Tu ko! Tu esi redzējusi turienes meitenes? Viņas mūs aizēnos!" Laila nekavējoties noraidīja šo domu.
Ģirts jau grasījās ko bilst Horvātijas un Melnkalnes idejas aizstāvībai, kad Gvido iesaucās:
"Nu ko mēs te cepamies! Braucam uz Krimu!"
Draugi palūkojās uz viņu tā, it kā savā dzīvē nebūtu dzirdējuši neko ģeniālāku.
"Tik tiešām! Braucam uz Krimu!" Alise enerģiski teica.
"Es par!" Laila pievienojās.
Pēkšņi visi bija pārņemti ar Krimu.
"Uz kuru pilsētu?" Eva pajautāja, viltīgi smīnot. Atbildi viņa jau zināja, jo šobrīd visu skatieni bija pievērsti Aluštai.
"Un kā jums liekas? Uz Aluštu, protams! Apskatīsim mūsu Luštas „dzimto” pilsētu!" Ģirts teica.
Alušta viņu viegli iedunkāja.
"Labi, tad nākamais jautājums," Laila, kā vienmēr, uzreiz ķērās vērsim pie ragiem. "Brauksim caur Lietuvu un Poliju vai caur Baltkrieviju?"
"Vai mēs maz esam bijuši Polijā un Lietuvā? Caur Baltkrieviju, protams! Pie viena apskatīsim Lukāšas karaļvalsti!" Ģirts atbildēja.
"Lukāšas karaļvalsti? To tu labi pateici!" Ivo iesmējās.
"Kādam ir nojausma, kur mēs varētu apmesties?" Eva jautāja.
"Esmu pārliecināta, ka šajā jautājumā mums palīdzēs Tante Gogle." Laila sacīja.
"Nu ko... Tad jau nolemts," Alise teica. "Es tā saprotu, ka organizatorisko pusi uzņemsies Laila?"
"Kurš gan cits? Ja to uzticēs kādam no jums, noteikti kaut kas tiks aizmirsts."
"Tu nu gan par mums labi domā," Alušta pasmīnēja.
Alušta pamodās no tā, ka kāds viņu purināja aiz pleca. Viņa atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā visus sešus draugus. Atskanēja Alises enerģiskā balss:
"Labrīt!"
Alisei bija Aluštas dzīvokļa atslēgas, tā ka teorētiski viņa jebkurā laikā varēja iegriezties Aluštas Purvciema rezidencē.
"Mums ir jaunumi saistībā ar Krimu," Eva teica. "Tu apģērbies, mēs tikmēr pagaidīsim virtuvē. Padzersim kafiju."
Alušta nomurmināja kaut ko nesaprotamu un atkrita atpakaļ spilvenos. Vēl brīdi pasnaudusi, viņa tomēr piecēlās.
Kad Alušta ienāca virtuvē, visi seši draugi jau dzēra kafiju. Uz virtuves galda atradās necaurspīdīgs plastmasas maiss. Nez, kas tajā iekšā, viņa nodomāja.
Aluštai mugurā bija vakardienas drēbes: sarkani minisvārki un topiņš. Kājās viņai bija zābaki, ļaujot draugiem minēt vai viņa patiešām pat pa māju staigā savos iemīļotākajos apavos vai arī vienkārši negribēja rādīt savas mājas čības.
"Kafiju dzersi?" Laila jautāja, paceldama gaisā kafijas automāta kannu.
"Nē, no rītiem es dzeru tikai ūdeni," Alušta teica un piegāja pie ūdens filtra, lai ielietu sev glāzi H2O. Pēc tam viņa uzmeta visiem jautājošu skatienu.
"Voilà!" Laila iesaucās un izbēra uz galda maisiņa saturu. No tā izkrita septiņas pases. "Tās ir mūsu pases ar Baltkrievijas tranzīta vīzām. Vēl ir arī ceļojumu apdrošināšanas, bet tās es ieliku citā maisā."
"Kā tev izdevās tik ātri dabūt vīzas?" Alušta jautāja. Kopš brīža, kad viņi bija nolēmuši braukt uz Krimu, bija pagājušas varbūt deviņas dienas.
"Steidzamā kārtā. Es neciešu uz kaut ko gaidīt," Laila pasmīnēja. "Par kempingu... Mēs apmetīsimies vietā, kas saucas „Jautrais namiņš”. Tas atrodas sešus kilometrus no Aluštas pilsētas centra. Blakus ir Maskavas enerģētiskā institūta kempings. „Jautrais namiņš” atrodas kalnos, piecdesmit metrus virs jūras līmeņa un divsimts metrus no jūras. Dzīvošana maksā vienpadsmit latus dienā, cenā ietilpst trīsreizēja ēdināšana, telts vieta – teltis viņiem ir uz vietas, un kaut kāda ekskursija pa kalniem. Ā, un katru vakaru notiek disene."
"Izklausās super," Alušta teica. "Kur ir āķis?"
Virtuvi piepildīja draugu smiekli.
"Nezinu. Aizbrauksim, redzēsim."
"Kad mēs izbraucam?"
"Pēc nedēļas.
Aluštas acis iemirdzējās.
"Man nav ne jausmas, ko mēs Krimā sastrādāsim, bet jau tagad varu pateikt, ka šo ceļojumu mēs atcerēsimies visu mūžu," Ģirts sprieda.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 13.11.
