Reinis iegāja iekšā. Gatis palika vēl nedaudz ārā, minstinājās spert kāju pār slieksni. Klusums.
-Reini?- Gatis nedroši pajautāja, gaidot atbildi.
Pilnīgs klusums. Viņš brīdi minstinājās, un tad beidzot saņēmās ieiet iekšā. Bija tumšs. Viņš meklēja gaismas slēdzi, bet neatrada, viņš nezināja kur tas ir. Telefonam baterija bija diez gan maz, un viņš negribēja slēgt iekšā zibspuldzi. Viņš virzījās pa koridori, ik pa brīdim pačukstot Reiņa vārdu, gaidot, kad viņš atsauksies, bet klusums. Tiklīdz viņš iegāja virtuvē meklēt Reini, viņam pazuda bilde. Tumsa, klusums. Viņš pamodās telpā, kas izskatījās kā pagrabs. Viņš sēdēja krēslā, rokas sasietas aiz muguras, kājas piesietas pie krēsla kājām.
-Kas pie velna..?- Gatis neizpratnē jautāja.
Klusums.
-Te kāds ir? Atsieniet mani!- Viņš izmisumā sauca.
Klusums. Neviens neatbildēja. Neviena nebija, kas viņam palīdzētu. Viņš centās saskatīt blāvajā spuldzes gaismā, vai kaut kur nemētājas kāds ass priekšmets. Viņš ļoti labi apzinājās, kas ir noticis, kāda ir situācija, viņam par to ļoti labi pastāstīja pulsējošā sāpe pakausī. Mārtiņš, laikam, bija iesitis viņam ar kaut ko. Aizvilcis uz pagrabu un sasējis. Acīm redzot viņš nebija jokojis ar saviem draudiem. Vēl Gata prātu nomocīja doma par Reini. Vai viņš bija līdzdalībnieks, vai arī viņš arī pašlaik atrodas kaut kur sasiets un neziņā. Gatis centās izkustēties. Tas sanāca, bet tas neko daudz nedeva, viņš nevarēja dabūt kājas brīvībā, un pakustēties bija grūti. Tikai mazliet pavirzīties uz priekšu pamatīgi cenšoties izkustinot krēslu. Pagraba telpa bija tukša, viņam nebija nekādas iespējas atbrīvoties. Priekšā bija stāvas trepes. Tikai pa sapņiem kāds spētu pa tādām uzkāpt ar krēslu pie kājām piesietu. Gatis smagi nopūtās. Viņš izdomāja, ka labāk būtu pataupīt enerģiju nevis visu izlikt uz reizi. Jo nav jau zināms, kas viņu sagaida, kas notiks pēc piecām minūtēm, vai pēc piecām dienām.
-Kā jūties?- Pazīstama balss jautāja.
Pa trepēm nonāca lejā Mārtiņš.
-Laid mani vaļā, tu traks esi? Kur ir Reinis?- Gatis satraukts jautāja.
-Viss ir kārtībā, Reinim arī viss ir kārtībā.. bet tagad.. tā kā tu pats pie manis atnāci, tu man visu atviegloji. Pamatīgi. Es vēl nezināju, kā īsti tevi dabūt rokā, jo tu biji RĪgā. Bet tā kā tu pats atskrēji pie manis, tad liels paldies!- Mārtiņš smaidīja ar slimu smaidu, no kura Gatim metās slikti.
-Laid mani vaļā!!- Viņš nikni norūca.
-Nē.. Beta būs mana, un man ir pilnīgi un galīgi pie vienas vietas, ko tu saki, ko tu dari, ko tu piedraudi… pilnīgi vienalga.- Mārtiņš iesmējās un izvilka no kabatas nazi.
Viņš piegāja pie Gata un pielika nazi pie viņa krūškurvja. Piespieda to stingri klāt.
-Tagad esi labs puisis, un saki, ka Beta ir mana!- Mārtiņš slimi iesmējās.
-Tu esi garīgi atpalicis. Beta nekad nebūs tava, man vienalga, vai es miršu vai nē, bet tu neaiztiksi viņu nekad!- Gatis uzspļāva viņam virsū.
Mārtiņš lēnām sāka vilkt nazi pāri viņa krūtīm. Tas griezās viņa ādā, kā veca skārda bundža. Tas nebija asināts ilgi. Norūsējis un netīrs. Gatis iekunkstējās no sāpēm.
-Tagad, lūdzu, saki ka Beta ir mana!- Mārtiņš atkārtoja.
-NEKAD!- Gatis iebļāvās.
Mārtiņš piespieda nazi vēl stingrāk pie Gata krūtīm. Tad lēnām to pārvilka pār vēderu, vieglītēm pārgriežot viņam ādu. Asinis tecēja aumaļiem. Nazis lēnām virzījās uz kājstarpes pusi.
-Nē.. lūdzu nē..- Gatis raudādams izspieda.
-Tad tu zini, kas tev ir jāsaka!!- Mārtiņš piespieda nazi viņam starp kājām.
-Nekad mūžā, ej dirst! Psihais izdzimtenis!!!-
No pagraba puses bija dzirdama vien kliegšana un raudāšana.
Anna bija aizmigusi. Beta nevarēja aizvērt acis. Viņa sūtīja Gatim īsziņas. Gaidīja atbildi, bet nekā. Beigās viņa centās viņu sazvanīt, bet viņa telefons bija izslēgts. Viņa jau bija satraukusies pamatīgi un jau domāja sazvanīt kādu paziņu, lai aizved uz Jelgavu. Anna pamodās.
-Ko tu dari?- Viņa redzēja, ka Beta rokās pa telefonu.
-Meklēju, kādu, kam paprasīt lai aizved uz Jelgavu.-
-Kāpēc?- Anna nobrīnījās.
-Viņš neatbild un viņam ir izslēgts telefons.-
-Varbūt viņam vienkārši izlādējies, ir jau vēls, gan jau, ka aizgājis gulēt.- Anna apgriezās uz otra sāna.
-Es nezinu, mani nepamet sajūta, ka noticis, kas slikts..-
-Nomierinies, nāc pagulēt, no rīta Gatis tev atbildēs un viss būs kārtība.-
Beta nopūtās. -Tev taisnība, es vienmēr pa daudz uztraucos. Iedzeršu vēl vienu glāzi vīnu.-
-Nedzer pa daudz, tev rītā sāpēs galva.. bet gan jau, ka jau ir pa vēlu.- Anna pussamiegojusies iesmējās.
-Jap. Es iziešu uzpīpēt, lietus laikam ir mitējies arī.- Beta lēnām attaisīja balkona durvis.
Ārā bija klusums. Pilnīgs miers. Pilsētas trokšņi arī nedzirdējās, laikam bija paveicies ar vēja virzienu. Izgājusi uz balkona, vienīgais ko viņa dzirdēja, bija kādi puiši blakus ielā, kas skaļi runāja par tusiņiem Fēniksā.
