9.
-=-
Viena no decembra burvībām bija slidotavu atvēršana. Lielisks veids kā sevi pazemot kopā ar draugiem un par to kārtīgi izsmieties. Es kopā ar Ēriku un Margo dejojām pa ledus virsmu, dziedājām līdzi radio dziesmām un skaļi smējāmies. Šādos brīžos jutu kā es piedzīvoju sava veida negatīvo emociju attīrīšanos. Šādu attīrīšanās kursu decembrī man vajadzēja gandrīz katru nedēļu.
“Ejam uz slidotavu?”
“Ejam.”
Slidotavā mēs varējām pavadīt katru otro dienu. Un pluss, tas lieliski aizstāja vasaras vakarus, kad kopīgi devāmies skriet ap mūsu rajonu.
Vienā vakarā, kad atgriezāmies no slidotavas, kāpņu telpā satikām Detlefu. Viņš izskatījās kā jau tipisks indie dziedātājs, ar izspūrušiem matiem, džinsos, tomēr ādas jaka bija nomainīta pret silto ziemas mēteli.
Pamanījis mūs, viņš sasveicinājās. Pārmijām zināmos kaimiņu smaidus un devāmies uz liftu. Liftā Ērika mani apsveica ar manām lieliskām spējām slēpt interesi par Detlefu.
“Viņš izskatījās normāli. Tātad nav par ko uztraukties.”
“Tu par viņu uztraucies?”
“Es zinu kā ir, kad cilvēkam ir depresija.” Atgādināju Ērikai savu vēsturi ar šo slimību. Mammas brālim bija depresija, kas noveda viņu līdz pašnāvībai. Joprojām dažreiz murgaini atceros to dienu kā atbraucām pie viņa ciemos un māte viņu pamanīja karājāmies pie lustras.
Vēl joprojām spēju atcerēties mammas drudžaini spēcīgo tvērienu man uz rokas, kas nelaida mani ārā no mašīnas, lai es spētu sasveicināties ar savu onkuli.
“Protams, ka atceros.” Ērika novaibstījās, bet, lai uzlabotu omu, izmeta, “Bet tāpat, tas ir ļoti mīļi no tavas puses uztraukties par nabaga kaimiņu.”
“Protams, arī fakts, ka viņš lieliski prot dziedāt šo faktu nemaina.”
Ērika man uzsmaidīja. Lifts apstājās mūsu stāvā un mēs devāmies un dzīvokļa durvīm. Ērika tās atslēdza un mēs devāmies iekšā dzīvoklī. Priecīgi, kopā ar Ēriku, iemetām savas nokalpojušās slidas skapī. Devāmies un virtuvi un paēdām vēlas vakariņas. Tad Ērikas istabā skatījāmies televizoru uz neilgu mirkli. Bija sācies The Late Show laiks.
“Karlīn, mēs ar Fēliksu šodien izšķīrāmies.” Ērika to man paziņoja brīdī, kad James Corden televizora ekrāna izteica joku, ko pavadīja viltotie smiekli.
“Ko?” Es jautāju savai draudzenei, no sākuma domādama, ka pārklausījos.
“Viņš Vācijā iepazinās ar meiteni, kas saprot viņu no jebkura vārda. Viņa ir francūziete, prot lieliski gatavot ēst un viņas smiekliem ir šarms, kas Fēliksu apbur.”
“Sasodīts, ko? Viņš satika kaut kādu francūzieti un tā dēļ jūsu divu gadu ilgās attiecības ir galā?”
“Mēs ilgi neesam tikušies.”
“Ērika, tas neattaisno faktu, ka viņš var tevi krāpt, kamēr tu šeit viņu tik pieticīgi ilgi gaidi.”
“Viņa skatījumā tas attaisno.”
“Dod man savu telefonu. Man ar francūžu mīlētāju ir jāpārmin daži bargi vārdi.”
Ērika man padeva savu mobilo telefonu un es ātri atradu Fēliksu viņas adresātu sarakstā. Joprojām atzīmēts ar sirsniņām. Glumais preteklis. Uzspiedu zvanīšanas opciju un izgāju ārā no Ērikas istabas.
Fēlikss pacēla telefonu un sacīja, “Ja zvana Karlīna, vēlos pateikt, ka tu esi lielisks draugs.”
“Paldies, es arī tevi mīlu, Feliksanator.” Atbildēju un jutu kā mana balss sāka trīcēt.
“Ērika visu izstāstīja?”
“Es tevi nesaprotu.”
“Burvīgi. Es jūs arī nē.”
“Vai tu maz apzinies, cik ļoti tu nebiji pelnījis Ēriku?”
“Neesmu. Tāpēc jau pārtraucām attiecības.”
“Es zvēru, ja es tevi satikšu uz ielas, tev būs grūtības paiet nākamās trīs nedēļas.”
“Laikam jau būšu to pelnījis.” Felikss atbildēja ar savu tipisko vēsā čaļa stilu.
Biju aizmirsusi, cik ļoti man nepatika šī puiša iezīme. Ja jāslēpj savas jūtas, tad vismaz nevajag tēlot kādu citu.
“Kaut tu reiz pieaugtu.”
“Kaut tu reiz iemācītos nebāzt savu degunu citu cilvēku darīšanās.”
“Kāpēc mēs esam draugi?” Jautāju Fēliksam, kurš izdvesa skaņas, kas bija tipiskas neizpratnē nonākušam Fēliksam. “Kā tev iet?”
“Laba tēmas maiņa, Karlīn. Uzdirs man un tagad vēlies zināt kā man iet.”
“Jā, jo mēs vēl esam draugi.”
“Facebook mēs vēl esam. Es par šo jau sāku pārdomāt.”
“Feliksanator.”
“Normāli, laikam jau. Tuvojas Ziemassvētki un man pietrūkst ģimene un Jūs, mani mīļie draugi.”
“Ziemassvētkos būsi Londonā?”
“Tieši tā.”
“Lieliskas ziņas. Es gan lidošu uz Franciju pie vecākiem.”
“Varu mierināt, ka Londonā plānoju būt līdz janvāra vidum.”
“Nu tad varēsim gan jau visi kopā satikties kādu dienu.”
“Varēsi arī kārtīgi tad mani iekaustīt.”
“Tu pat nevari iedomāties, kādus karatē paņēmienus būšu samācījusies līdz janvārim.”
“Un es arī tevi mīlu, Karlīn. Bet tagad gan man jāskrien.”
“Tu joprojām esi kretīns.” Beidzu zvanu un izgāju ārā uz savas istabas nelielā balkoniņa. Bija tumšs, auksts un Londonas ainavu izgaismoja simtiem oranžu gaismiņu. Apkārt valdīja klusums. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man patika lielpilsētas, bija tāpēc, ka viņās tu vienmēr juties piederīgs. Un nekad nebiji viens.
Pēkšņi no augšas atskanēja ģitāra. Nezinu, cik stāvus virs manis. Un tad sekoja Detlefa balss. Viņš tik tiešām prata lieliski dziedāt. Skatījos uz pilsētu un klausījos kā Detlefs Vestviks akustiski izpildīja Coldplay dziesmu “A Sky Full of Stars”. Dziesmas izskaņā sāku aplaudēt. Detlefs iesmējās. Atspiedos pret balkona margām un palūkojos uz augšu, kur man pretī vērsās Detlefs. Sāku raitāk aplaudēt un Detlefs man pamāja ar platu smaidu uz lūpām. Es ar tādu pašu smaidu atgriezos savā istabā un devos pie Ērikas, lai atdotu viņas telefonu.
“Ceru, ka nebiji ļauna pret Fēliksu.” Ērīka sacīja, kad iekritu viņas gultā.
“Apsolīju, ka viņu piekaušu.” Pagriezos gultā ar seju pret griestiem un novicināju savas dūres virs sevis.
“Tas tik ļoti ir tavā stilā, ka tas mani nepārsteidz.” Ērika nomurmināja, kamēr es vērsos uz griestiem un izdvesu nopūtu. Balkonā biju piedzīvojusi kaut ko neredzētu. Detlefs Vestviks mācēja smaidīt. Un pat ļoti apburoši.
“Un tu atkal mani neklausies.” Ērika pēkšņi man pārmeta, kad pamanīja, ka atkal neklausos viņas sacītajā.
-=-
