2.
-=-
Gājiens līdz mājām kļuva ātrāks līdz ar brīdi, kad man aiz muguras sāka sekot vīriešu bariņš, kurš mani uzrunāja ar svilpieniem un saucieniem, kas saturēja komplimentus par manām kājām un manu smuko pēcpusi. Kad pamanīju savu daudzstāvu ēku, jutu, ka smagums noveļas no sirds.
Ātri uzskrēju pa kāpnēm līdz durvīm, kas mani atdalīja no siltās kāpņu telpas. Iespiedu savu dzīvokļa kodu un vēru vaļā durvis. Ātri aiz sevis tās aizvēru un gaidīju pīkstienu, kas automātiski aizslēdza durvis. Kāpņu telpā atrados viena, tāpēc ātri skrēju pie lifta. Pamanīju, ka lifta kabīne jau tuvojas uz pirmo stāvu, tāpēc nolēmu to pagaidīt.
Sāku pie sevis pārdomāt nākamās nedēļas plānus. Man bija rītdiena brīva un tad bija atkal jāstrādā trīs dienas. Jau iztēlojos klientus, kuri liks man skraidīt pa zāli un viņiem izdabāt. Tu to dari, lai nopelnītu naudu ceļojumam. Sev atgādināju un izdvesu dziļu nopūtu, jo tas viss bija apnicis.
Lifta durvis atvērās un manam skatam pavērās divi ķermeņi, kas bija savstarpēji savijušies. Tas bija pārītis. Pirmā mani pamanīja sieviete. Tā izdvesa neveiklu “ak, vai”. Vīrietis pret mani pagrieza seju un es viņu atpazinu. Tas bija vīrietis, kurš aizvakar gulēja kāpņu telpā.
“Labvakar,” abus sveicināju un pagāju soli sāņus, lai tie varētu izkāpt no lifta. Sievietei bija melna kleitiņa, kas knapi apsedza viņas dibenu. Pie sievietes dibena bija piespiesta vīrieša roka. Vīrietim uz pleca bija tā pati ģitāra, aiz kuras es paklupu. Šoreiz viņš bija sakopts, melnā ādas jakā ar saplēstiem ziliem džinsiem. Viņš smaržoja labāk nekā aizvakar.
“Labu vakaru arī Jums!” Sieviete man sacīja, kamēr vīrietis viņu stūma uz priekšu un atgādināja, ka grupa viņus negaidīšot. Sieviete aizbildinājās ar to, ka viņa jau nebija tā, kura ilgi gulēja. Ārdurvis aiz viņiem aizcirtās un es attapos, ka joprojām stāvu kāpņu telpā, nevis liftā. Ieskrēju liftā un nospiedu sava stāva pogu. Tupi blenzu uz savu atspulgu lifta spogulī. Lifts apstājās manā stāvā, es no tā izkāpu un tiešu uzskrēju virsū Ērikai, kura bija stāvējusi pie lifta.
“Jēziņ, beidzot tevi sagaidīju. Jau sāku uztraukties, ka tevi kāds narkomāns nav kaut kur ievilinājis.”
“Tu neticēsi, bet es tikko redzēju to pašu narkomānu. Šoreiz viņš bija sakopies, mīcījās liftā ar savu draudzeni.”
“Nopietni?”
“Jā, uz es aizskrēju prom no Margo.” Sacīju meitenei, kamēr gājām līdz mūsu dzīvokļa durvīm. Ērika bija tās atstājusi vaļā, tāpēc droši vēra vaļā un gāja iekšā dzīvoklī. Es viņai sekoju un aiz sevis aizslēdzu durvis.
“Pareizi darīji. Viņa man nebeidz sūtīt ziņas WhatsApp par to, cik liela izgāšanās ir konkrētais koncerts. Toties Ārčijam tas patīkot.”
“Viņam viss patīk.”
“Ko tik ļauni pret Ārčiju?”
“Viņš pats ir tāds, nekāds. Un tu zini, ka tādi cilvēki man nepatīk.”
“Pirmajā nedēļā, kad ar viņu iepazinies, tev viņš patika.”
“Man šķita, ka viņš ir labāks par šo konkrēto cilvēku, kuru pazīstu tagad.”
“Lai tā būtu. Tēju gribi?”
“Gribu.” Sacīju un novilku savu jaku, lai pakarinātu to skapī. Pēc tam noāvu apavus un devos uz vannas istabu, kur noskaloju rokas. Ieskatījos pulkstenī un konstatēju, ka bija tieši divpadsmit pusnaktī. “Kāpēc vēl neguli?”
“Aizskatījos Late Night Show un Margo man atrakstīja, ka tev palika slikti.”
“Nav tik traki. Vienkārši nebija garastāvoklis tur ilgi uzkavēties.”
“Tev pēdējā laikā nekad nav garastāvoklis nekur palikt.”
“Paldies par novērojumiem. Es pati to lieliski apzinos.”
“Kas tad noticis?”
“Nejūtos pārāk sociālistiski.”
“Atkal depresija?”
“Iespējams. Nezinu. Jūtos, it kā nekas nenotiktu, bet tajā pašā brīdī, laiks iet. Es stāvu, bet laiks turpina plūst. Es tad plūstu līdzi. Man nav ne jausmas, kas notiek. Tas mani biedē.” Atklāju un piesēdos pie virtuves galda, kur mani gaidīja tase siltas citrona tējas.
“Mums katram iestājas tādi posmi. Tos jāspēj atgaiņāt.”
“Arnolds to lieliski spēja, bet man vienatnē tas nesanāk.”
“Arnolds ir mūlāps un mēs viņu aizmirstam.”
“Bet tu nevari nenoliegt, ka viņš bija labs puisis.” Es sacīju, kamēr raudzījos ārā, kur tumsa ieskāva savās skavās pilsētas iedzīvotājus.
“Bija līdz brīdim, kad pārgulēja ar Sonju.” Ērika noburkšķēja un es iesmējos.
“Sonjas vācu šarms viņu apbūra.”
“Viņš jau ir pasists uz Vāciju. Kā nekā, plāno tur doktoranta grādu iegūt. Starp citu, kā viņam iet?”
“Pēc Facebook ziņām šķiet, ka labi, ja katru nedēļu iet ballēties.”
“Viņš joprojām sevi visur atzīmē?”
“Tieši tā.”
Tad mēs neilgi pasmējāmies par mūsu draugiem, kuriem bija obligāti visai pasaulei jāpaziņo par faktu, ka viņi dzer. Ap vieniem naktī ielīdu savā siltajā gultā un centos iemigt. Kaimiņi augšstāvā kaut ko svinēja, jo kāds nemitīgi lēkāja pa grīdu ar savām smagajām tupelēm. Griezos no viena sāna uz otru. Tad ieslēdzu DailyMail un sāku aplūkot jaunumus.
DailyMail bija ielicis jaunu ziņu par pasākumu, kas šonakt notika Londonas centrā. Aplūkoju bildes un uzlecu gultā sēdus, kad pamanīju kāpņu telpas narkomānu un viņa draudzeni un sarkanā paklāja.
“Ej tu nost.” Nočukstēju, kad izlasīju, ka jaunais vīrietis, kura vārds bija Detlefs. Viņš bija solists izlecoši jaunajā britu indie roka grupā, kas guvusi milzīgu slavu sociālajos tīklos.
Klāt pat bija pievienots ekrānšāviņš no Twitter, kur vairākas meitenes pateicās dievam un visiem augstajiem spēkiem, ka tie ir radījuši viņas vienā laikā ar Detlefu Vestviku.
Es izgāju no DailyMail un noliku telefonu uz sava nakts galdiņa. Joprojām biju apstulbusi par tikko izlasīto. Izkāpu no gultas un devos uz Ērikas istabu. Pieklauvēju pie durvīm un sagaidīju meitenes “Nāc iekšā”, atvēru tās, ieslēdzu gaismu un iekritu meitenes gultā.
“Kas noticis?”
“Es tikko sapratu, ka mums kaimiņos dzīvo Detlefs Vestviks.”
-=-
Tagad mēs zinām, ka galvenā varone noteikti nav Kārļa Marksa ideju sekotāja 