local-stats-pixel fb-conv-api

Aizmiršanās (14)4

49 0

13.

14.

-=-

“Man šķiet, ka mums ir jāaprunājas.”

Es strauji pagriezos pret Detlefu un jautājoši viņu uzlūkoju. Viņš neveikli pasmaidīja un atlaida manu roku, lai paceltu no zemes nosviesto Francijas šokolādes turzu. Atiedams nost no durvīm, viņš mani aicināja iekšā savā dzīvoklī.

Sekoju viņam kā noburta. Automātiski aiz sevis aizslēdzu Detlefa dzīvokļa ārdurvis, it kā šeit būtu bijusi vairākas reizes. Neveikli stāvēju garderobes telpā savās mājas čībās, legingos un over-sized hūdijā. Savā iztēlē nebiju iedomājusies, ka pirmo reizi Detlefa Vestvika dzīvoklī būšu šādā izskatā.

“Droši nāc iekšā, nekautrējies.” Detlefs mani sauca no virtuves. Es nedaudz aizrāvos ar dzīvokļa plāna pētīšanu. Secināju, ka vīrieša dzīvoklis ir projektēts līdzīgi manam un Ērikas dzīvoklim, tikai ar kādām četrām istabām. Diez, kāda bija sajūta, dzīvot vienam plašā dzīvoklī?

Iegāju virtuvē un apžilbu no tā, cik tā bija moderni iekārtota. Detlefa virtuves interjerā galvenokārt dominēja tumšās krāsas. Virtuvē atradās elektroniskā gāzes plīts, cepeškrāsns, trauku mašīna, melni matēts ledusskapis un virtuves vidū atradās ēdamgalds ar četriem krēsliem.

Detlefs bija šampanieša pudeli nolicis uz ēdamgalda, kamēr pats ņēma ārā no augšējiem plauktiem divas šampanieša glāzes. “Man īsti nepatīk dzert vienatnē.” Vīrietis man uzsmaidīja un es neveikli pamāju ar galvu.

Jēziņ, kas šeit notiek? Es domāju, kamēr neveikli ievietoju savas plaukstas hūdija kabatās, jo man bija jādara kaut kas.

Detlefs ar dažām veiklām kustībām novietoja glāzes uz galda un paķēra šampanieša pudeli, un tikpat ātri to atrāva vaļā. Klusi pateicos virtuves radio, kas aizpildīja telpas ieilgušo klusumu, kas valdīja starp mums.

Lejot šampanieti glazēs, Detlefs kaut ko pie sevis dungoja. Viņš bija tērpies viss melnā. No melnām biksēm līdz melnam kreklam, kas lieliski atklāja viņa muskuļotās rokas un plato muguru. Detlefs pagriezās pret mani un ar roku aicināja apsēsties pie galda, lai iedzertu šampanieti.

Es neveikli apsēdos pie galda un pacēlu šampanieša glāzi. Lūkojos Detlefa acīs, kad mēs saskandinājām glāzes. Tik neveikli vēl nebiju jutusies kopš reizes, kad pirmo reizi noskūpstīju savu pirmo bojfrendu.

“Tātad, es vēlos ar tevi parunāt par to reizi klubā.”

“Varbūt mēs varam to aizmirst?”

“To ir jāizrunā, Karlīn.”

Viņš atcerējās manu vārdu. Sajutos mazliet pacilāti par to. Tad atcerējos arī to drāmu, ko sarīkoju klubā. Pēc kaut kā tāda noteikti mani bija grūti aizmirst.

“Atvaino, ka sabojāju jums to vakaru.” Nepārliecināti par sevi iesāku, lūkodamies uz šampanieša glāzi, kurā burbuļoja dzēriens.

Detlefs izdvesa neapmierinātu nopūtu. “Tu ne pie kā neesi vainīga.”

Es palūkojos uz jauno vīrieti, kurš stāvēja pie virtuves galda, rokas sakrustojies krustām pie sava krūškurvja. Rokas bija spēcīgi muskuļotas. Gribēju sev iesist par to, cik ļoti viņš mani pievilka ar savu šarmu. Un viņš pat nemaz necentās.

Pēkšņi atskanēja troksnis no āra durvīm un kāds strauji iebrāzās iekšā koridorī.

“Hej, vecais, esmu klāt!” Virtuvē ienāca vīrietis, apmēram Detlefa vecumā, kurš izskatījās ļoti redzēts. Iespējams, viens no tā vakara vīriešiem bārā. “Opā, tev ir kompānija.”

Viņš lūkojās uz mani un es lūkojos pretī.

“Ātri gan šodien esi mājās, Ādam. Iepazīsties, Karlīna!”

“Ā,” Ādams izmeta un nāca pie manis. “Es par tevi esmu daudz dzirdējis.”

“Kā, lūdzu?” Es neizpratnē jautāju. Ādams skaļi sāka smieties.

Detlefs sāka runāt pirms Ādama. “Ādamam bija man līdzās tovakar, kad tev bija slikti pie mājas stūra.”

“Ak jel,” es izdvesu un biju no kauna gatava palīst zem zemes. Es cerēju, kaut to brīdi Detlefs būtu aizmirsis.

“Neuztraucies, ja es kaunētos no tā, cik bieži esmu vēmis Detlefa priekšā, tad laikam tagad nedzīvotu ar viņu vienā dzīvoklī.” Ādams sāka skaļi smieties un es neveikli ķiķināju līdzi. “O, jums arī ir šampis!”

“Droši, cienājies.” Detlefs ļāva draugam mums pievienoties. Ādams ērti iekārtojās krēslā man blakus.

“Oho, šis jau ir Moets. Naudas žēl nebija, Deltef?”

“Tā ir dāvana no manis.” Es sacīju Ādamam, kurš neizpratnē uz mani lūkojās.

“Kam par godu?”

“Mazāk zināsi, vieglāk gulēsi.” Detlefs sacīja un apsēdās man pretī krēslā, kas atradās galda otrā pusē.

Ādams no savas kabatas izvilka maisiņu ar zālīti un nometa to uz galda. “Neiebildīsiet, jaunkundz?” Viņš man jautāja, kamēr izvilka no kabatām vēl ietinamo papīru un šķiltavas.

“Nē, droši.” Arnolds, mans pirmais draugs, arī bieži pīpēja zālīti, tāpēc pie tā biju pieradusi un pretenzijas pret to nebija.

“Tad padalies arī.” Detlefs sacīja un iedzēra vēl šampanieti.

“Ko tu tik uzvilkts, Detlef? Slikta diena?”

“Šorīt uz ielas kaut kāds idiots man uzbāzās ar jautājumiem par dzīvi, teica, ka ir no kaut kāda tur medija. Raksta kaut kādu tur rakstu. Sviests.”

“Fak, kas viņiem atkal uznācis? Lēna jaunāko ziņu diena?” Ādams pasmējās, kamēr ietina zālīti tinamā papīrā.

Es klusēju un malkoju šampanieti. Sajutos mazliet lieki. Ādams satina pirmo džointu un pasniedz to man. Es neveikli to satvēru un pateicos.

“Tev nevajag pīpēt, ja negribi.” Detlefs man sacīja.

“Man arī nervi netur.” Atbildēju vīrietim, skatoties viņam tieši acīs. Viņš tikai pakratīja plecus un uzsmaidīja.

“Tad dari kā zini.”

Pēc stundas gulēju Detlefa viesistabas dīvānā un truli blenzu griestos. Visas krāsas no istabas šķita spilgtākas un skaņas skaļākas. Man blakus gulējas Ādams ar Detlefu un diskutēja par dzīvi, kamēr abi pīpēja savus džointus.

Detlefam bija radusies jauna ideja dziesmai. Abi domāja tai vārdus.

Es joprojām nesapratu, kāpēc atrodos viņu dzīvoklī. Bet dīvainā kārtā Ērika pat necentās mani uzmeklēt. Laikam jau uzticējās, ka ar mani nekas slikts nevar notikt.

“Bet zini, ja tu raksti par anarhismu, tev ir jāsaprot, ka būs cilvēki, kas tavu grupu sāks uzskatīt par mainstream. Vienmēr ir backflash šādām dziesmām.”

“Man ir vienalga. Man to ir jāizsaka uz papīra.”

“Dari kā vēlies, vecīt.” Ādams sacīja, piecēlās no dīvāna un izgāja no istabas.

“Es nekad nebaidos no apkārtējo kritikas.” Detlefs to sacīja. Tas laikam bija domāts man.

“Nav iespējams nedomāt par apkārtējo kritiku. Tāpat tā nosēžas tevī.”

“Tev tā ir bijis?” Detlefs man vaicāja. Es pagriezos pret viņu un viņš mani uzlūkoja ar miglainu skatienu. Apzinoties, cik daudz viņš bija izpīpējis, tas nepārsteidza.

“Vidusskolā sapņoju kļūt par rakstnieci. Rakstīju dzeju. Gāju uz dzejas pasākumiem. Tur vienmēr bija cilvēki, kuri mani kritizēja. Es izlikos, ka tas mani neietekmē. Bet katru vakaru pēc tiem pasākumiem es ieslēdzos tualetē un raudāju. Tad jau ietekmēja, vai ne?”

Detlefs uz mani raudzījās ar neizprotamu skatienu. Tad viņš mazliet piecēlās, pavirzījās man tuvāk un mani noskūpstīja. No sākuma sastingu, bet tad atbildēju skūpstam, apvijot savas rokas ap Detlefa kaklu. Vīrieša rokas slīdēja pār mani un es sajutos karsti. Tad viņš atrāva savas lūpas no manējām, lai nočukstētu vārdus, kuri man ilgi palika atmiņā.

“Es tevi saprotu.”

-=-

15.

49 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt