11.
-=-
After-party notika bārā, kas bija izveidots daudzstāvu ēkas pagrabā. Bāra nosaukums bija Affectum. Tur bija tumšs, piebāzts un karsts. Lija dzērieni un skanēja čalas. Ik pēc brīža kāds skaļi iesmējās.
Mēs atradām Stīvenu un viņa grupu VIP istabā. Pamanījis mūs, Stīvens priecīgi sasveicinājās un lika mums izdzert pa šota glāzei no šotu metra, kas atradās uz galda, pie kura visi sēdēja.
Bez mums istabā atradās vēl četras meitenes, kas laiski izklaidēja puišus. Viena no meitenēm bija iesēdusies Detlefam klēpī un kaut ko bieži čukstēja viņam ausī.
Ērika apsēdās blakus Stīvenam un es blakus viņai. Sajutos neveikli, tāpēc izdomāju, ka aiziešu pie bāra pasūtīt kādu dzērienu. Vienatnē aizklīdu līdz bāram, kas atradās ārpus VIP istabas. Tur mani sveicināja vīrietis, kurš lika uzrādīt dokumentus. “Ja atnāks policija un mūs pārbaudīs, tad būs sūdīgi!”
Pamāju ar galvu un no somiņas izvilku dokumentus. Bārmenis nopētīja to un pamāja ar galvu. “Ko tad jaunkundze vēlas?”
“Man, lūdzu, vienu rumkolu.” Atbildēju un piesēdos pie bāra letes. Kamēr bārmenis jauca man dzērienu, tikmēr es aplūkoju mājīgo bāru. Gaisotne bija diezgan mājīga.
Bārmenis uzlika glāzi uz bāra letes, tieši man priekšā. Biju gatava maksāt, bet bārmenis man atbildēja, ka par dzērienu jau samaksāts. “No VIP istabas viss uz grupas rēķina.”
“Jūs viņus ziniet?” Jautāju, jo mani māca ziņkārība.
“Protams. Kurš gan nezina Detlefu Vestviku un viņa grupu?” Bārmenis man atbildēja un es piekrītoši pamāju ar galvu. Novēlēju labu vakaru un gāju atpakaļ uz VIP istabiņu. Kāds bija nolicis ūdenspīpi uz galda un visi to aktīvi pīpēja.
Pārējās meitenes, izņemot Ēriku, bija pazudušas. Apsēdos pie Ērikas un jautāju, kur viņas palikušas.
“Aizskrēja uzdejot. Šeit tālāk ir deju zāle. Varēsim aiziet.”
“Kā tu to zini?”
“Man Stīvens burtiski tikko to izstāstīja.” Sadzirdējis savu vārdu, Stīvens pagriezās pret mums.
“Man Ērika izstāstīja, ka tu esi Detlefa kaimiņiene.” Stīvens man uzsmaidīja ar platu smaidu. Tādu, kā Češiras kaķim no Alises Brīnumzemē.
“Jā, mēs esam kaimiņi. Dažreiz sanāk viņu satikt kāpņu telpā. Bet viņš mani noteikti neatceras.”
“Detlefam ir laba atmiņa, tici man.” Stīvens sāka smieties.
Es uzdrošinājos palūkoties uz Detlefu. Viņš rūpīgi skatījās kaut ko savā mobilajā telefonā.
“Eu, Detlef, atceries savu kaimiņieni Karlīnu?” Stīvens nekaunīgi iesaucās. Es samulsu, bet nespēju atraut skatienu no Detlefa. Man bija jāredz viņa reakcija. Kaut kas manī iekšēji vēlējās būt atpazīstams Detlefam.
Detlefs atrāva savu skatienu no telefona un pievērsās mums. Viņš pasmīkņāja, kad mūsu skatieni satikās.
“Protams. Vēl arī atceros kā palīdzēju viņai komā tikt līdz Jūsu dzīvoklim.” Detlefs sāka smieties. Viņam pievienojās pārējie. Vienīgi es nesmējos. Es jutos ļoti samulsusi. Viņš tomēr to atcerējās. Viņš atcerējās par mani.
“Burvīgi.” Teicu, uzsmaidot Detlefam. Viņš man piemiedza savu kreiso aci.
Lai mazinātu mulsumu, Ērika paķēra mani aiz rokas un veda prom no VIP istabas uz deju zāli. “Tev vajag izdejoties, savādāk tur kļūsi sarkana kā tomāts.”
“Es jūtos tik neveikli. Gribu mājās.”
“Nē, nekur tu nebrauksi. Paliksi ar mani.” Ērika man atbildēja un mēs izgājām cauri bāra galvenajai telpai, kas jau bija pārpildīta, lai nonāktu līdz deju zālei. Kāds pieskarās manam dibenam, bet tā bija ierasta lieta pilsētā.
Nonācām deju zālē, kur skanēja Despacito un dīdžejs plātīja savas rokas mūzikas ritmā. Kopīgi saplūdām ar mūzikas ritmu un smējāmies.
“Deee-spaaa-siiitooo” visa zālē katru reizi kopīgi nodziedāja un turpināja kustēties mūzikas ritmā. Kāds sagrāba mani aiz gurniem, bet es tam ļāvos. Pagriezos, lai apskatītu, kurš tas ir. Tas bija jauns vīrietis ar blondiem matiem un zilām acīm. Viņa “hej” bija akcents, tāpēc es nodomāju, ka droši vien kāds no Eiropas. Mēs padejojām pie dažām dziesmām un tad es sapratu, ka esmu pazaudējusi Ēriku no sava redzesloka.
“Ko tu meklē?” Svešinieks man jautāja lauztā angļu valodā.
“Meklēju savu draudzeni.”
“Ak, draugus pazaudēt klubā ir sūdīgi.”
Es pamāju ar galvu un pasmaidīju.
“Ja vēlies, varam apdejot visu zāli.”
“Sarunāts.”
Pavirpuļojām pa deju zāli, līdz atradām Ēriku, kas bija aizņemta, sūcoties ar Stīvenu. Puiša rokas skāra meitenes dibenu, un izskatījās, ka Ērikai tas diezgan labi patīk. Vēlējos balodīšus iztraucēt, bet tad pārdomāju. Viņa to bija pelnījusi pēc šķiršanās no sava bijušā drauga.
“Varbūt vēlies iedzert kaut ko?”
Es piekrītoši pamāju svešiniekam un mēs kopā devāmies pie bāra. Svešinieka vārds bija Edgars un viņš bija no Zviedrijas, studēja Londonā apmaiņas programmā ekonomikas nozarē. Puisis stāstīja man par sevi, kamēr mēs malkojām viņa izmaksātās rumkolas. Viņš bija ļoti izskatīgs. Viņa smaids bija žilbinošs. Īsti radīts biznesa sfērai.
“Ko tu pati dari?”
“Strādāju veikalā par pārdevēju.”
Puisis apmulsa un uzsmaidīja. Bija iespējams redzēt, ka viņa skatījuma mazliet zaudēju savu vērtību. Iekod savā apakšlūpa, jo vēlējos izteikt piezīmi, ka nevajag novērtēt strādniekus pārdošanas nozarē par zemu. Bet tad Edgars mani pārsteidza.
“Mans tēvs iesāka savu biznesa karjeru arī ar darbu parastā kaimiņmājas veikalā. Bet tieši šis darbs viņu noveda pie labiem kontaktiem, jo viņam kaimiņos dzīvoja diezgan finansiāli turīgi cilvēki, kuri piektdienās, mazliet apreibuši, labprāt jaunam puisim piestāstīja pilnas ausis ar saviem biznesu plāniem, kamēr tie nespēja izvēlēties, kādu cūkgaļu tie vēlas. Man tas šķita kā lielisks paraugs, kur noder pārdošanas nozare cilvēku ikdienā. Tā iemāca kaulēties, tā iemāca biznesa stratēģijas.”
Pamāju ar galvu un sev piekodināju nedarīt pārsteidzīgus slēdzienus. Sagribējās uz tualeti, tāpēc atstāju puisi pie bāra letes ar cerību, ka viņš nekur nepazudīs, kad būšu atgriezusies. Tualetēs nebija rindas. Nopriecājos, jo tas bija retums sieviešu tualetēs.
Kad atgriezos, Edgars runājās ar bārmeni. Edgars mani iepazīstināja ar bārmeni Tomasu, kurš bija viņa kursa biedrs.
“Nopietni? Londona ir maza!” Es izsaucu un puiši sāka smieties. Man ievibrējās somiņā telefons. To izņēmu, lai apskatītos, kurš atsūtīja ziņu. Whatsappā Ērika bija uzrakstījusi, ka plāno doties mājās. Atbildēju meitenei, ka vēlos mazliet palikt ilgāk. Edgara kompānija man simpatizēja.
Kad atliku telefonu somā, Edgars jautājoši mani uzlūkoja. “Ak, mana draudzene raksta, ka dosies mājās.”
“Tu arī?” Puisis uzmeta lūpu.
“Iespējams, ka drīz braukšu.”
“Tad ejam vēl padejot.”
“Sarunāts, bet pirms tam es izdzeršu rumkolu.” Smejoties atbildēju un paķēru savu glāzi. Izdzēru rumkolu dažos malkos. Ledus sitās pret glāzītes malām un aukstā glāzes maliņa man kutināja lūpas.
Edgars sagrāba manu plaukstu un vilka uz deju zāli. Tur bija labs dīdžejs, kurš uzlika Tova Lo “Talking Bodies” dziesmu. Abi piekļāvāmies viens otram klāt un sekojam mūzikas ritmam. Edgara rokas noslīdēja man pie dibena, bet es to atļāvu, jo mums abiem bija jautri. Abi skaļi smējāmies un berzējāmies viens gar otru. No malas tas noteikti izskatījās ļoti izmisuši, bet man bija vienalga. Es biju mazliet iereibusi un man bija vienalga.
Tad Edgars man iečukstēja, lai sekoju viņam. Un puisis veda mani ārpus deju grīdas burziņa. Piegājām pie durvīm, kur bija rakstīts Personālam. Puisis izvilka no savas bikšu kabatas karti, kas atslēdza durvis. Mēs iegājām telpās, kas bija kā koridors, kas veda uz vairākām papildus telpām. Iegājām pa pirmajām durvīm, un nonācām darbinieku atpūtas telpā. Tā bija tukša. Iekārtota ar dīvāniņiem, televizoru, nelielu kafijas galdu, uz kura stāvēja pelnu trauks. Fonā mierīgā skaļumā saknēja mūzika no dīdžeja pults. Basi no kluba deju zāles bija vāji dzirdami.
“Cik omulīgi.” Edgars man uzsmaidīja un pieveda pie viena no dīvāniņa, lai mēs abi tajā iesēstos.
“Man ļoti patīk šeit, it īpaši, kad vēlos pabūt divatā ar kādu.” Edgars man sacīja un ciešāk satvēra manas plaukstas savējās. “Karlīna, es vēlējos, lai tu zini, ka domāju, tu esi ļoti skaista.” Edgars maigi pieskārās manai sejas ādai un ar pirku galiem sāka to glāstīt. “Vai es drīkstu tevi noskūpstīt?”
Viņa jautājums man uzdzina smieklus. Viņš bija tik sasodīti mīlīgs. “Protams.”
Edgars man mīļi uzsmaidīja un pieliecās tuvāk, lai sakļautu kopā mūsu lūpas. Tās bija maigas. Viņš atrāva savu plaukstu no manas sejas, kad mūsu skūpsti kļuva kaislīgāki. Centos sev atgādināt par elpošanu, jo, sasodīts, Edgars prata ļoti labi skūpstīties.
Puiša plauksta noslīga uz manas kājas augšstilba un viņš to sāka maigi glāstīt. Tā virzījās augšup pa manu ķermeni. Drīz vien viņa rokas sāka droši ceļot par manu ķermeni. Mēs vijāmies kopā līdz ar mūzikas ritmu. Reibums mani pārņēma gan no Edgara, gan no rumkolas, ko pirms tam biju ātri izdzērusi. Es jutu kā kļūstu lēnāka savās kustībās, bet tas tieši deva Edgaram motivāciju kļūt aktīvākam.
Bet tad maniem rozā sapņiem nācās sagrūt un atgriezties realitātē, kur cilvēki nēsā maskas, lai paslēptu savu neglīto pusi.
Edgars strauji mani atgāza dīvānā un uzgūlās virsū ar savu svaru, neļaujot man tikt prom no viņa stiprā tvēriena. “Nekur tu nebēgsi, skaistulīt!”
-=-
