Viņi devās uz virtuvi. Sofija nejutās Gata kompānijā diez ko omulījgi, jo nevēlējās viņa klātbūtnē runāt par to kas viņas prātu tobrīd nomāca. Var teikt, ka gandrīz visu stundu Sofija stāstīja par to, kā īsti viņa nonāca pie Maksima mājās un dalījās jauniegūtos iespaidos. Gatis pats diez ko labi nejutās abu draudzeņu kompānijā.
- Kur tad Makss ir ? - Gatis jautāja
- Viņam ir kaut kādas darīšanas ar tēvu, bet Viktors nesen bija atnācis... bez Maksa. - Sofija atbildēja, bet domas viņai klīda pavisam kur citur.
- Hah! Maks pa dzīvi kā bija ar tēvu baigais aizņemtais, tā arī palika. - Gatis pasmējās
Viņi ar laiku atrada tēmas sarunām, Sofija aizmirsa par visām negatīvām domām. Samērā ātri pienāca arī vakars.
Maksims ar tēvu visu dienu pavadīja slimnīcā. Maksims reti bija pie tēva darbā, bet tā puisis izvairījās no garajām tēva lekcijām par viņa dzīvi. Visu dienu Maks nosēdēja tēva kabinetā. Kad Viktors nebija aizņemts viņi pārrunāja dažus pacientus un viņu diagnozes. Kad Emma, Maksa mamma, nomirsa Maksims pavadīja bieži laiku slimnīcā. Tur viņš pabija pietiekami daudz, lai no visa, kam ir sakars ar medicīnu viņam būtu riktīgs riebums. Toties, viņam bija ļoti labas zināšanas tajā sfērā.
- Cik ilgi tev tas viss ar Sofiju vēl turpināsies? - runājot par kārtējo par kārtējo pacientu Viktors nomainīja tēmu.
- Hm... dīvains jautājums tēt. - Maks izbrīnījās par Viktora jautājumu
- Maksim... saproti, es par tevi uztraucos. - sacīja Viktors
- Tu par mani tā uztraucies kopš mammas vairs nav! - Maksims piecēlās no dīvāna, nometa pacienta lietu uz galda.
- Tu pats labi zini, kādēļ es esmu pret. - vēsi ejot laukā no kabineta viņš sacīja dēlam.
Kad Viktors izgāja Maksims nolēma, ka šodienai pietiks un devās mājās. Pa ceļam viņu pie reģistratūras apstādināja kāda gados veca sieviete.
- Es atvainojos! Jūs esat tak Maksims, Viktora dēls, kurš šeit strādā. - kundze likās apjukusi
- Jā, un ko jūs vēlaties? - Maksims centās būt pieklājīgs un noturēt savas dusmas.
- Jūsu tēvs pirms nedēļas operēja manu vecāko dēlu, viņš ar draugiem bija vēdera sienas trūce. Operācija pagāja veiksmīgi, bet pēkšņi esot notikuši kaut kādi sarežģījumi. Jūsu tēvs no manis izvairās un nevar neko paskaidrot, es nesaprotu... - kundze knapi turējās, lai nesāktu raudāt. Maksims viņu pārtrauca.
- Mans tēvs ir aizņemts cilvēks. Dzīvē tā notiek, nevaru jums diemžēl palīdzēt. Piedodiet, bet man ir jāiet. - Maksims nevēlējās nevienu mierināt, viņš bija pieradis pie tā, ka pie viņa bieži vēršās ar tādiem stāstiem.
