Aizliegtā pilsēta | 161

Nedēļa pagāja nemanāmi. Sofija centās iepazīt apkaimi, Maksims pa to laiku bija aizņemts katru dienu līdz pusdienlaikam. Vakarus viņi lielākoties pavadīja kopā. Violeta laipni Sofiju izklaidēja kad varēja. Ne ar vienu citu uz to laiku Sofija vēl nebija iepazinusies.
Ārā bija lietains laiks, Sofija todien izlēma, ka nekur nedosies. Maksims aizgāja prom kopā ar tēvu uz slimnīcu. Viņa lasīja grāmatu, līdz telefons iezvanījās.
- Un kur tad tu pazudi? - Laura uzreiz metās ar jautājumu.
- Čau! Es nekur nepazudu, esmu pie Maksima. - viņa atbildēja
- Jā? Nu, bet pabrīdināt varēji, ka jums tur viss tik dikti nopietni. Nevis pazust bez vēsts. Bet... man par jums ir prieks. - Laura bija gandarīta, ka visas pūles nebija veltīgas.
- Nu, tur ir arī tavs nopelns. Kā tad tev pašai iet? - Sofija apvaicājās
- Ja godīgi - neīpaši. Vecāki apnikuši, bet Dāvids vairs nedot nekādas ziņas par sevi. - stāstīja Laura.
- Un kā tad Gatis? - Sofija nojauta, ka viņiem nekas neveidojās, bet tomēr pajautāja.
- Gatis ...a Gatis neko! Viņš it kā mani pirms pāris dienām bija aicinājis pie sevis, bet es nevarēju. Tad vēl dienu iepriekš bija saucis uz restorānu un pēkšņi atcēla. Un pie tam... vispār tam nav nekādas nozīmes. Man Dāvidu vajag! - Laura sen vēlējās ar Sofiju tajā padalīties.
- Tevi saprast nevar... ar tavu princi es palīdzēt nevaru, bet ar vecākiem varu. Kamēr manis nav vari manā dzīvoklī ievākties. - Sofija nolēma vismaz nedaudz iepriecināt draudzeni.
- Tiešām? Un ja nu Tev vajadzēs atgriezties? - Laura bija pārsteigta
- Nu... pagaidām es par to nedomāju, bet jebkurā gadījumā tur pietiks vietas mums abām. - Sofija saprata, cik tas ir svarīgs solis, tādēļ nolēma atbalstīt Lauru un palīdzēt viņai ar to.
- Es nezinu, ko es bez Tevis darītu! - Laura bija bezgala priecīga par tādu iespēju, viņa jau sāka kravāt mantas aiz priekiem.
- Es Tev vēlāk adresi atsūtīšu, atbrauksi pakaļ atslēgām. Pie reizes uzzināsi kur es visu šo laiku esmu. Tev es domāju iepatiksies. - Sofija tobrīd ļoti bija noilgojusies pēc Lauras un vēlējās viņu satikt.
Pēc sarunas beigām pagāja nepilnas desmit minūtes. Sofija sadzirdēja, ka kāds ienāca mājās. Pēc laika tas nevarēja būt Maksima tēvs, pats Maksims arī. Sofija nogāja uz pirmo stāvu. Koridorā neviena nebija, virtuvē arī. Pagalma durvis bija ciet, Sofija nodomāja, ka viņai izklausījās. Ejot uz kāpnēm viņa atcerējās par viesistabu. Tur bija Viktors, viņš kaut ko meklēja kumodē.