Aizliegtā mīlestība0

Ir rudenīga piektdiena. Lapas ir visas nokrāsotas dažādās krāsās. Bet tālumā ir redzama aleja, aleja ir viscaur sarkanām lapam, ko tādu nebija redzējusi Zaiga.
Zaiga bija apmulsusi šajā krāšņumā. Sarkanais tonis dega viņai sirdī, tā itkā šeit būtu viņas īstā vieta. Viss ko viņa redzeja bija pats pēdējais ko viņa atcerās pēc negadījuma. Viņa bija iekļuvusi autoavārijā, viņas tā brīža puisis nolaupija viņu un piedzēries būdams izdomāja braukt uz veikalu, bet Zaigai visas kredītkartes bija līdzi, tāpēc vajadzēja viņas naudu lai ballīte turpinātos. Viņa atteicās to darīt, bet Ģirts izdomāja viņai "slazdu". Ģirts uzstājīgi un drosmigi stāv pret Zaigu :"Mazā, es tevi aizvedīšu uz mājām ".Zaiga kādu laiku atturējusies , tomēr piekrita. Ģirts, nezaudējot laiku, paķēra viņu un iemeta mašīnā. Zaiga sašutusi nodomā to ka tā nebija nemaz laba ideja. Ar trīcošām rokām piesprādzējās. Ģirts izbrauc uz ielu un sāk gāzēt.
Zaiga šausmās: "Tu esi traks? Tu vēl mūs tā nogalinasi."
Ģirts mierigi :" Neuztraucies Mazā, tu esi drošībā pie manīm." Šajā momentā Ģirts uzlika savu roku uz Zaigas kājas, kas bija auksta no šausmām un skatīja viņai acīs. Un tiesi tajā momentā Ģirts nevirzījās no ceļā un viņi abi lidoja uz pļavu. Viņi brauca ar tādu ātrumu, ka pat netālu esošajā kokā Ģirta mašīnā ietriecās.
Viss ko Zaiga atceras par to ir tikai uguns, šis uguns viņai atgādināja kvēloši sarkano aleju. Pēc tā vina atradās slimnīcā. Apkart vinai bija divi cilveki. Viņi bija priecigi, bet pārsteigti vienlaikus.
Viņa nezināja kas viņi ir...
Viens no viņiem ierunājas: "Zaiga?? Vai tu mani dzirdi?"
Zaiga :" Amm...Jā...bet, kas tu esi"
Otrs ierunājas sadrūmis:" Tu mūs nepazīsti?"
Zaiga:" Nē, bet cik ilgi te es esmu?"
Pirmais ierunajas kamēr asaras spiežas ārā :" Tu šeit jau guli 5mēnešus, tu nokļuvi avārijā. Mans stulbais draugs ir pie tā vainīgs. Ja vēlies es tev visu pastāstīšu, bet ar norunu ka rīt, jo... amm... " Viņš izgaja no istabas. Pat aiztaisot durvis varēja dzirdēt ka viņš raud. Man palika žēl.
Otrs uzrunaja:" Es ļaušu tev atpūsties un pierast pie tā ka tevi apciemosim ... jauku tev dienu."
Un nu, es paliku viena. Bet es atceros kas ar mani notika, bet pirms tā es neko neatceros. Zaiga skaļi domājot:" Mašīna...Ģirts...uguns." Zaiga šausmās atcerējās visu kas ar viņu notika, viņu izglāba viens puisis. Zaļās acis...pelekbrūni mati... Vai es viņu pazīstu?