Cenšos turpināt iesākto. 
Tā kā es nespēju bilst ne vārda, tēvs pie manis pienāk uz lūdz:’’ Dēls lūdzu apsēdies policistam ir daži jautājumi.’’ Es paklausu tēvu. Policists neizskatās diez ko pieredzējis, viņš ir var teikt pavisam jauns. Es pat vairāk par 25 viņam nedotu un sejā viņš izskatās vairāk noraizējies kā es.
Policists izvelk kādu priekšmetu no kabatas un tad es saprotu, ka ar mani ir cauri. ‘’Roland es tev vēlos uzdot dažus jautājumus par 6. jūliju ceru, ka sadarbosies?’’
-‘’Jā es atbildēšu uz visiem jums interesējošiem jautājumiem.’’
-‘’Jauki,’’ policists cenšas neizrādīt nekādas emocijas kaut gan viņš izskatās it kā to darītu pirmo reizi.
-‘’Vispirms es vēlētos jautāt kur jūs bijāt no 23:45-2:00 naktī, kad notika nelaimes gadījums ar jūsu pusmāsu?”
-Man sāka svīst rokas, kaut gan parasti tā nekad nav bijis. Es ceru, ka mana balss izklausīsies normāli. “Es biju ciemos pie drauga, viņš to var apliecināt.” Nemaz nebija tik slikti. Viņš neizskatījās pārsteigts. Tikai centās visu pierakstīt vārds vārdā.
-‘’Tādā gadījumā, kā sauc jūsu draugu un vai viņš var pierādīt, ka bijāt pie viņa?’’
Es nepaspēju atbildēt, jo tēvs jau paspēja iejaukties. ‘’Vai jūs cenšaties manam dēlam uzspiest savas māsas slepkavību?’’ Reti, kad tēvu var redzēt tik aizsvilušos.
-‘’Nē protams ser nē, es vienkārši cenšos pildīt savus pienākumus, tāpēc lūdzu nomierinieties.’’ Policists līganā balsī atbildēja un necentās nemaz atkārtot jautājumu, bet tikai uzlūkoja mani ar jautājošu skatienu.
-‘’Manu draugu sauc Johans un viņa mājā notika ballīte, tāpēc daudzi var apliecināt, ka es tur biju, bet vai varu jums policista kungs uzdot jautājumu kāpēc tik pēkšņa vizīte, vai tad visu nevajadzēja noskaidrot ātrāk?’’ Ceru, ka tas viņam liks izskaidrot īsto iemeslu vizītei.
-‘’Mums ir uzradies jauns acu liecinieks, kas apgalvo, ka redzējis jūs 6.jūlijā kopā ar cietušo tieši notikuma vietā pirms atbraukusi policija.’’ Viņš skatoties tieši man acīs atbildēja.
Es redzēju, ka mātes un tēva sejā parādās simtiem neatbildētu jautājumu un sašutums. Un, tad es sapratu, ka man būs vai nu jāizdomā laba atbilde, vai arī jāatzīstas. Es tomēr izvēlos pirmo.
-‘’Atvainojiet policista kungs, bet tie noteikti ir meli, jo visu dienu es pavadīju pie drauga un ar māsu nesatikos pat nezināju kur viņa ir.’’ Meloju. Es zināju, viņa arī bija ballītē, bet kas bija aculiecinieks? ‘’’Vai jūs varētu lūdzu pateikt, kurš bija šis aculiecinieks?’’ Ja es to zinātu atrastu un piežmiegtu to blēdi. Šī pilsēta ir maza no manis neizbēgs.
-“Šādu informāciju es nevaru atklāt, jo šis acu liecinieks nav pilngadīgs.’’ Tad viņš piecēlās un gatavojās jau iet prom, bet es to tik viegli negribu atstāt.
-‘’Pagaidiet vismaz viņš ir no mūsu skolas?’’
-‘’Tā noteikti ir jaunkundze no kādas citas pilsētas, jo es redzēju viņu pirmo reizi.’’ ‘’Atvainojiet man ir jāiet.’’
-‘’Uzredzēšanos, dodiet ziņu, ja uzzināt ko jaunu,’’ tēvs policistu pavadīja līdz durvīm un atvadījās.
Nākdams atpakaļ viņi abi ar mammu mani apskāva un māte teica: ’’Piedot, kad tev nācās atbildēt uz tādiem jautājumiem zinu, ka tev ir smagi.”
-“Jums nav jāatvainojas, viņš tikai dara sava darbu un mums visiem ir smagi.’’ Es redzēju kā mātei riešas acīs asaras, bet es tikai vēlreiz viņu apskāvu un devos uz savu istabu, jo nespēju noskatīties kā viņa raud, jo es pie visa esmu vainīgs.
Uzskrējis pa kāpnēm iegāju istabā un aiztaisīju durvis, pārģērbos, ieslēdzu mūziku un centos apdomāt visu ko policists teica. Un tad atcerējos, ka tajā ballītē redzēju kādu jaunu meiteni, kas bija atnākusi ar manu māsu, bet viņu tiešām es nebiju redzējis. Un kāpēc viņa vispār gāja uz policiju, ja jau bija manas māsas paziņa? Man viņa ir jāatrod un man pat ir plāns kā to izdarīt. Mūzika skanēja tik skaļi, ka jutu kā man pulsē vēnas, bet tas drīzāk bija no tā, ka es vēlējos atriebties tai meitenei. Un, tad es telefonā ieraudzīju ziņu no nepazīstama numura.
Rīt ballīte uzaicini savu jauno meiču.
‘’Bingo, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.’’
