Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180-21/694306
-Nu, tu drīz nāksi?- nobļāvos pa visu māju, precīzāk es saucu Uldi, kas joprojām centās pielabot savu izspūrušos matus.
-Jā, tūlīt!- Uldis dusmīgā balsī atcirta. Pulkstenis jau ir pusdivpadsmit. Ar Jāni sarunājām, ka tiksimies Vecpilsētas laukumā, tākā, tur būsim tieši divpadsmitos, ja Uldis pasteigsies.
-Tu visu paņēmi?- Madara man pārjautāja, jo visticamāk, ka mājās būsim uz vakarpusi.
-Jā. Tu?- piekrītoši pamāju un pasmaidīju.
-Protams.- Madara man uzsmaidīja pretī.
Pat nepaskatoties uz cilvēku, kas ienāca virtuvē varēja saprast, ka tas ir Uldis, jo viņa spēcīgās smaržas var sajust pa gabalu. Es ar Madaru reizē pagriezāmies pret Uldi un nopētījām viņu. Viņš bija ģērbies klasiski: pelēks t-krekls, melna, adīta jaka, hakij krāsas bikses un ziemas zābaki. Lūk, šis ir ideāls puiša izskats.
Es esmu ģērbusies mazliet svinīgi: melni legingi, balta tunika, somiņa divās krāsās, melnā un baltā, bet apavi ir balti zābaciņi. Matus biju ielokojusi un tā man piestāvēja, pat labāk nekā ar melniem matiem izskatos.
Madara bija ģērbusies tieši pretēji: balti legingi, melna tunika, melni zābaciņi un tādās pašās krāsās arī somiņa. Viņa savus matus ir izlaidusi, tos pat taisnot nevajadzēja, jo viņai viņi ir dabiski taisni.
-Nu, ko braucam?- Uldis pajautāja un paņēma mašīnas atslēgas.
-Protams.- reizē ar Madaru atbildējām un devāmies uz koridori, lai varētu paņemt mēteļus un lietussargus, jo šodien ārā līst nepārtraukti.
Atvērām lietussargus un ātrā solī devāmies uz mašīnu, kas stāvēja pie žoga. Tur pat, kur es apstādināju Jevgēnija mašīnu. Jau grasījos kāpt iekšā mašīnā, bet pamanīju, ka pie manām kājām kaut kas vizuļo. Pieliecos un pacēlu vizuļojošo lietu. Tā bija ķēdīte ar kuloniņu. Kuloniņa vienā pusē bija maza puiša bilde, bet otrā iegravēts vārds un datums: Jevgēnijs. 20.05.1997.
-Lauma, tu kāpsi?- izdzirdēju Madaras balsi.
Aizvēru lietussargu un iekāpu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Somu un lietussargu noliku sev blakus. Kuloniņu joprojām turēju savā rokā un pētīju bildi.
-Kas tev tur ir?- Madara laikam spogulī pamanīja, ka es vislaik kaut ko vēroju, savās rokās.
-Nekas.- ātrumā iemetu somiņā kuloniņu un pasmaidīju. Man būs vēl viens iemesls apciemot Jevgēniju.
Pēc kādām piecpadsmit minūtēm jau iebraucām pilsētā, bet tagad atlika sēdēt mūžīgos sastrēgumos un tikt līdz Vecpilsētas laukumam.
Šodien ir piektdiena, tāpēc mašīnu nav nemaz tik daudz. Ātri vien tikām līdz laukumam, tāpēc mums ir papildus minūtes, lai varētu pastaigāties. Izkāpām no mašīnas un nopētījām apkārtni. Praktiski nevienas mašīnas. Parasti tā nenotiek. Lietus vairs nelija, tāpēc lietussargs vairs nebija vajadzīgs. Jau devāmies pie strūklakas, kas strādā visu cauru gadu.
Apsēdāmies uz soliņa. Uldis ir apskāvis Madaru, lai viņai būtu silti. Bet es... es vienkārši sēžu uz soliņa un vēroju strūklaku. Man pat auksti nav. Varbūt tas dēļ spējām? Ja jau man ir uguns, tad man vienmēr būs silti...
Paskatījos uz laukuma pusi un ieraudzīju gara auguma puisi, kas ģērbies diezgan glīti. Viņa adītā jaka izcēlās uz apkārtnes fona, jo tā bija hakij krāsas. Pēc puiša plašā smaida sapratu, ka tas ir Jānis. Piecēlos kājās un ātrā solī devos pretī puisim. Mēs esam pāris soļu attālumā, tāpēc es izstiepu rokas, tā paziņojot, ka tuvojas apskāviens.
-Čau, Laumiņ.- Jānis man iečukstēja ausī un apskāva mani ļoti stipri.
-Čau.- tikpat stipri apskāvu arī viņu. Jūtu, kā pār manu vaigu slīd asara.
-Kāpēc tu raudi?- Jānis satvēra manu galvu savās plaukstās un ar īkšķi noslauka asaru.
-Sen neesi redzēts un man tev daudz kas jāpastāsta.- nosmējos un nolaidu galvu.
-Būs gan, jo vēlos zināt, kāpēc tavi mati ir sarkani.- viņš nosmējās un atlaida mani, gandrīz atlaida, jo viņš savu roku aplika ap manu vidukli un burtiski stūma uz priekšu.
-Sveiks.- Jānis pastiepa roku Uldim un sasveicinājās.
-Čau.- Uldis pastiepjot roku atsveicināja. Jāņa skatiens pievērsās Madarai, kas sēdēja uz soliņa un bija nosarkusi kā tomāts.
-Jānis.- viņš, kā jau pieklājīgs puisis, iepazīstināja ar sevi un pastiepa roku Madarai.
-Madara.- viņa piecēlās kājā, paspieda Jāņa roku un pamāja ar galvu.
-Kur dodamies?- pajautāju, jo mēs taču bijām atbraukuši satikties, nevis, lai stāvētu pie strūklakas.
-Uz Galeriju. Tur var labi paēst.- Jānis norādīja uz kafejnīcu, kas atradās otrpus laukumam.
-Ejam.- Madara piekrītoši noteica un piegāja pie Jāņa, laikam jau parunāt.
Es gāju blakus Uldim. Mēs nerunājām, tikai smaidījām. Manām rokām sāka salt, tāpēc es pirkstus saliecu dūrēs un tā turēju, kamēr palika silti. Ātri atlaidu dūri vaļā. Pēkšņi sajutu, ka man pirksti sāk svilt. Ieraudzīju, ka katra pirksta galiņā ir maza liesmiņa. Sāku kratīt rokas, līdz beidzot, no tām pazuda liesmiņas.
-Kas?- Uldis laikam neredzēja, kas ar mani notika, jo bija diezgan izbrīnīts.
-Spējas. Tās laikam sākas.- klusām noteicu, jo nevēlējos, lai to dzird Jānis un Madara.
-Tas vai tad nav labi?- Uldis pajautāja un ieskatījās man acīs.
-Ir, bet... nejau tik ātri.- es pamatīgi nobijos, jo nevēlējos, lai man spējas parādās tik ātri.
-Lauma, tavas acis, tās ir sarkanas...- Uldis lēnām un klusām noteica.
-Jau? Man ir jātiek pie Jevgēnija.- noteicu un grasījos iet prom, bet Uldis mani nelaida.
-Pēc tam.- Uldis caur zobiem noteica, jo mēs jau iegājām kafejnīcā.
