Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180/689672
-Tu esi ļauna!- Markuss joprojām bija neapmierināts ar manu lēmumu. –Salikt mani pārī ar Janu? Tas taču ir necilvēcīgi. Ja tu būtu čalis, tad es tagad labprāt iesistu.- Markuss jau bija pamatīgi noskaities. Viņš laikam cerēja, ka būs vienā pārī ar kādu savu draugu. Lai viņš aizmirst! Nav ko mani kaitināt. –Nu nav jau tik traki. Es tak nelieku precēties. (...) Markuss, skaties no gaišās puses: tu patīc Janai un viņas mazliet sarūsējušās breketes tiecas pēc tavām sārtajām lūpām.- manā balsī varēja saklausīt sarkasmu un ļaunumu, bet viņš bija to pelnījis. Nav jau tā, ka tā ir atriebība, bet vismaz patīkama sajūta manī rodas, ka mazliet ieriebu savam bijušajam, ha.
-Vai tu kādreiz aizmirsīsi to, ka mēs bijām pāris?- Markuss, man tuvāk pieliecies, pajautā. –Es? Protams! Es jau aizmirsu to, bet kā mēs izšķīrāmies, es gan neaizmirsu.- mazliet skaļākā balsī atbildēju Markusam, kurš stāvēja man pretī un bija salicis rokas bikšu kabatās. –Eu nu, beidz! Tas bija stulbi no manas puses, bet tā parasti notiek.- viņš to pateica tā, it kā es būtu vainīga, bet tā noteikti nebija. –Nu, bet, protams! Katrās attiecībās puisis krāpj meiteni!- laikam es to pateicu pārāk skaļi, jo pusklase pagriezās uz manu pusi. –Labi, labi! Es esmu vainīgs, bet kā man izpirkt savu vainu?-Markuss cerēja, ka es paprasīšu nieka šokolādes kasti, bet man domās jau bija izstrādāts plāns. Ļoti ļauns plāns. (...) Paskatījos uz Markusu ar tādu viltīgu smaidu un noteicu: - Tev būs jāizdara dažas lietas, lai es to visu aizmirstu. –Markuss palika ļoti nopietns, varētu pat teikt, ka bailīgs, jo no manis var sagaidīt jebko. –Ko tu no manis gribi? Atkal man sevi ir jāapkauno? – ar vārdu ‘atkal’ Markuss domāja, to reizi, kad viņš mani aplidoja. Tas bija gan skaisti, gan smieklīgi. Viņš ar Kažuli bija sarunājis, ka varēs kaut ko pateikt radiopārraidē. Es joprojām atceros viņa vārdus : ‘’Lauma no 11.klases, lūdzu uzmanību! Tu man nozīmē daudz un es tevi mīlu! Vai tu nāksi ar mani uz randiņu?’’ Tas bija negaidīti, bet tomēr skaisti. Protams, ka Kažule bija dusmīga, ka viņš radiopārraidi izmanto savām vajadzībās un viņa viņam piesprieda pēcstundas nedēļas garumā. Tad vēl viņš visu darīja manis dēļ, bet tagad... tagad viņš ir gatavs visu darīt, lai nekas tāds nenotiktu atkal. –Nu nē! Tik ļauna es nebūšu. Pietiks ar to, ka tu ar Janu aizej romantiskā randiņā.- es sāku ļauni smīkņāt, taču Markusam tas smieklus nesagādāja. Viņa skaistās, burvīgās, gaiši zilās acis cieši skatījās manās-tumši brūnajās acīs. –Kas tu traka esi? Tad jau labāk es eju ar tevi uz randiņu. –tagad Markuss sāka smieties, taču tas man lika aizrauties elpai un visas iekšas apgriezās otrādāk. –Pag, ko tu teici!? – noteicu to tik skaļi, ka visas skolotājas, kuras stāvēja gaitenī, paskatījās uz mani un Markusu tā kā uz kaut kādiem āpšiem, kas tikko pamodušies no ziemas migas.
Markuss vēlējās turpināt mūsu sarunu, taču noskanēja zvans un bija jādodas uz matemātikas kabinetu.
Ieraugot skolotāju Remerti, man palika bail, jo viņas seja bija nedabiski bālā krāsā. –Skolotāj, ar jums viss kārtībā?- gāju klāt skolotājai, bet apstājos kādu piecu soļu attālumā. –Nu, jūtos mazliet slima. Vai tad tas ir tik ļoti redzams? –skolotāja nobālēja vēl vairāk un gandrīz paģība, bet paldies Dievam, ka viņa sēdēja uz sava krēsla. –Jā, ir! (...) Jāni, aizskrien pasauc medmāsiņu un, lai viņa paņem savu aptieciņu!- uzsaucu Jānim, jo viņam bija ātrākas kājas nekā man, neskatoties uz to, ka es spēlēju florbolu.
Pēc pāris minūtēm atskrēja skolas medmāsiņa. Cerams, ka viņa nedos viņai ibumetīnu un dosies prom, it kā nekas nebūtu bijis. –Kas viņai notika?- medmāsiņa bija nedabiski uztraukusies, bet es viņu saprotu, jo tas parasti notiek ar bērniem. –Viņa bija ļoti bāla un pēkšņi saļima savā krēsla, bet nenoģība. –biju uztraukusies, jo neko tādu nebiju pieredzējusi. –Labi. Man vajadzēs divus spēcīgus puišus, kas man palīdzēs viņu aizvest līdz manam kabinetam. –medmāsiņa rīkojās ātri un operatīvi, kas bija nedabiski viņai. –Jānis un Markuss. Viņi abi ir spēcīgi.- ātri kaut ko pateicu, pati nesapratu ko. Abi zēni paskatījās uz mani, tad saskatījās savā starpā. –Varēsiet? – medmāsiņa paskatījās uz abiem zēniem ar nopietnu, bet reizē arī ar lūdzošu skatienu. –Varēsim!- abi reizē noteica un piegāja pie skolotājas Remertes. Markuss skolotājas labo roku aplika ap savu kaklu, bet Jānis kreiso roku – ap savu. –Uz trīs. Viens... Divi... Trīs...- Markuss aizskaitīja līdz trīs un reizē ar Jāni piecēla skolotāju kājās, un kopā ar medmāsiņu izgāja no klases.
-Nu izskatās, ka matemātika nenotiek!- Pēteris iesaucās un lika man paskatīties uz viņu. –Tev ar galvu kaut kas nav kārtībā? Skolotāju tikko aizveda uz medmāsiņas kabinetu un visticamāk tiks saukti ātrie, bet tu te priecājies par to!- biju aizkaitināta, tāpēc paķēru savu sarkano somu, uzmetu to uz pleca un ātri izsoļoju no kabineta.
Šīs bija pirmās četrdesmit minūtes, kuras ilga veselu mūžību. Sēdēju pie medmāsiņas durvīm un gaidīju kad pa tām, no medmāsiņas kabineta, iznāks puiši. Sēdēju un gaidīju, bet kā viņi nenāca, tā nenāca. Man apnika, tāpēc devos pusdienās bez viņiem.
Iegāju kafejnīcā, kura bija mājīga un silta. Atverot durvis, uzreiz degunā iesitās smarža, kura lika mutē saskriet siekalām. Aizsoļoju līdz letei. Aiz tās stāvēja kāda sieviete, kurai iespējams bija kādi gadi 35. –Labdien!- priecīgi sasveicinājos ar sievieti. –Labdien, labdien!- sieviete smaidot sasveicinājās. –Jums ir piedāvājumā cepti kartupeļi?- sajutu, ka mans vēders klusi ierūcās, tāpēc nedaudz to saķēru. –Protams! Jums vēl salātiņus, ja?- likās, ka sieviete mani pazīst, jo vienmēr es ņēmu šo komplektu.
Samaksāju par savām pusdienām, paņēmu šķīvi un devos pie kāda brīva galdiņa. Pamanīju, ka pie viena galdiņa sēž Markuss ar Jāni. Likās, ka viņi gaida mani. Piegājusi pie galdiņa, noliku šķīvi ar kartupeļiem un salātiem uz galda, bet somu noliku turpat, pie galdiņa. –Čau! Kā jūtas skolotāja?- paskatījos uz abiem puišiem, bet viņi klusēja. –Eu? Jūs dzirdat mani?- abi puiši saskatījās un tad pievērsās man. –Nu? Jūs teiksiet vai nē?- griežot katru kartupeli uz pusēm vaicāju. –Nu, skolotāju ir saķērusi kaut kādu vīrusu. Lipīgs.- beidzot ierunājās Jānis. Markuss tikai skatījās uz mani ar savām zilajām acīm. –Kas ir?- neizturēju to lūrēšanu, tāpēc prasīju tieši. Markuss tikai iesmējās un paskatījās savā rokas pulkstenī. –Tu vari mazliet ātrāk?- Jānis mani sāka steidzināt. Kur viņiem tā jāsteidzas? (...) Ātri mutē ieliku pēdējo kartupeļa gabaliņu, sniedzos pēc somas, bet to paņēma Markuss, tad sniedzos pēc šķīvja, no kura es ēdu savas pusdienas, bet to paņēma Jānis. Kas pie velna notiek?
Devāmies atpakaļ uz skolu. Gāju starp abiem garajiem puišiem. Visticamāk, ka es izskatījos kā liliputs, ejot starp viņiem. Mēs jau bijām gandrīz iegājuši skolā, bet pēkšņi man palika slikti, sāka sāpēt galva, vēders sagriezās otrādāk, seja dega kā ugunīs un knapi varēju nostāvēt kājās. Saķēru abus puišus aiz rokām, viņi pagriezās uz manu pusi, un ātri saķēra mani, lai nenoģībstu. Jānis nesa mani rokās uz medmāsiņas kabinetu. Markuss atvēra mums durvis, bet Jānis vēl nebija ienesis mani iekšā, kad es jau paspēju atslēgties.
***
Man vēl turpināt? 
Ja jāturpina, tad gaidiet nākamo daļu kaut kad svētdien vai pat nākamās nedēļas sākumā, jo es pati arī esmu saķērusi kaut kādu draņķa vīrusu un nejūtos labi. 
