local-stats-pixel fb-conv-api

Pilnmēness 10.nodaļa0

10.nodaļa

Atklāsme par dēmoniem...

Nakts. Pulkstenis tikšķ jau otru nakts stundu. Es pamostos visa slapja no sava murga. Bailēs es paceļu savu pidžamas kreklu, lai pārliecinātos, ka tas tiešām bija murgs. Paceļot kreklu, man acu priekšā paveras... tukšums. Nevienas rētas, pat nav asinis. Pilnīgi nekā. Gan vēdera zona, gan sirds zona ir bez jebkādām rētām un traumām. Tomēr paskatoties savas rokas, nonāku pie secinājuma... Es tiešām miegā sev kaut ko nodaru. Bailēs nodrebu, jo rētas ir pāri visām rokām. Jūtos kā mūsdienu jauniete, kuru pametis puisis, un cerot, ka graizot vēnas, līdzēs remdēt sirds sāpes. Vispār murgaina ideja no jauniešu puses. Ir teiciens – „draugi nāk un iet..”. Tad man teiciens ir nedaudz pārvērsts priekš jebkura jaunieša. „Tāpat kā draugi, arī mīla nāk un iet, līdz nonāksi pie īstā, kurš būs, tavuprāt, īstais un vienīgais...” Esmu nedaudz novērsusies.. Ai, bet vismaz es aizmirsos par pulsējošām un sagraizītajām rokām. Devos uz vannas istabu, pameklēju aptieciņā zāles. Ar ūdeņraža pārskābi aplēju abas savas rokas. Rokas pārsedzās baltās putās. Rētas sūrstēja no šī šķīduma. Baltās putas vietām sajaucās ar sarkanajām asinīm. Bija jūtama pretīgā metāliskā smarža. Šis smārds man kļuva jau tik apnicīgs, ka šķiet visa mana dzīve no tā vien sastāv. Nāve - asinis, asinis - nāve. Es biju kļuvusi par nevainīgu cilvēku murgu. Vispār mirušo cilvēku murgu.

Pēc sāpīga šķīduma apslaucīju rokas ar vati. Pēc tam apsaitēju savas rokas, bet pirms tam uzsmērējot smēri. Smēre dzesēja, bet tajā pašā laikā sūrstēja rētas. Vēlējos, lai sāpes pazūd, bet... esmu pati sevi novēlējusi šādu likteni. Vajadzēja ļaut dēmonam mani iznīcināt. Ļaut man padarīt sev galu. Bet tad man nāca atklāsme…

***

Agra rīta stunda. Es pieceļos, viegli izstaipīdama katru savu muskuli. Viegli atsaitēju savas rokas. Nolēmu, ka pārsaitēšu savas rokas. Devos uz vannas istabu. Sameklējusi šķīdumu un smēri, sāku apstrādi. Apstrādājusi nakts veidotās brūces, nosaitējusi tās, čāpoju atpakaļ uz istabu, lai sameklētu ko vilkt. Uzvilku zaļu T-kreklu un džinsa šortus. Uzvilkusi savas čības, lēnā gaitā vilkos uz virtuvi. Ieejot virtuvē, manīju uz galda atstātas brokastis un zīmīte no vecākiem. Apsēdos pie galda. „Jauku Tev šo dienu, zaķīt! Bučas, vecāki.” Pasmaidīju par zīmīti un sāku ēst brokastis. Biju jau aizmirsusi, kā tas ir ēst kā latvietim. Tētis kā vienmēr brokastis pagatavo pēc iespējas kārtīgākas un garšīgākas. Cepti kartupeļi ar olu un pāris sviestmaizītēm. Tētis visus cenšas nobarot. Bet tagad viņš cenšas nobarot divus. Ar platu smaidu notiesāju brokastis.

Pēc brokastīm, nolemju kaut ko pa māju padarīt. Un tad varbūt iziet ārā…

***

Ārā laiks ir patīkams. Saule silda manu seju un muguru. Sēžu Bastejkalnā uz kāda sola. Vēroju cilvēkus un tiesāju garšīgo radziņu. Nolēmu atgūt enerģiju pirms šīs nakts, jo šī būs pēdējā nakts. Dēmona spēle beigsies un varbūt notiks vēl kas. Saprotams, ka būs vēl kaut kas, jo to ko es ieplānoju ir visai bīstams un nav tiesa laba ideja, bet… šonakt ir tā diena kad jārīkojas. Kā teica dēmoni „Pilnmēness – skrējiens pretī bezdibenim…” Un šonakt ir pilnmēness. Spēle sāksies, ka kļūs viss tumšs, tādēļ es izbaudu pēdējo reizi šo saulaino gaismu…

Pēc pusstundas ceļos kājās un lēnu gaitu ieeju Vecrīgā. Esmu noilgojusies pēc Rīgas un Latvijas skaistuma. Salīdzinot ar ASV, tad Latvija vienmēr būs skaistākā. Izgājusi katrai ieliņai cauri, es nonāku līdz vietai, kur agrāk dzīvoja viņš – Roberts. Es aizčāpoju uz veikalu pēc ziediem. Un kāpju augšā uz Roberta dzīvokli. It kā neviens, jūsuprāt, tur nedzīvo? Dzīvo. Viņa mamma. Es došos izteikt līdzjūtību. Pēc 8 mēnešiem, kas noticis ar viņas dēlu. Klusi pieklauvēju pie durvīm. Durvis atvēra pusmūža vecuma sieviete, ar brūniem matiem, vietām ir iesirmi. Zilās acis ir pabalējušas no daudzu gadu pieredzes. Sejas vaibsti ir kļuvuši krunkaini un grumbaini. Sievietes acīs spīd maza degsme, ieraugot manu ierašanos. Viņa laipni ieaicināja iekšā. Es vēlējos atvainoties. Es zinu, viņa uzskatīs mani par jukušu, bet tā ir vienīgā iespēja. Es apsēdos viesistabā uz dīvāna. Šeit viss ir mainījies. Mazliet vecmodīgi, bet mājīgi.

- Ieva, es domāju, ka tu aizbrauci uz neatgriešanos.

- Atgriezos dažu iemeslu dēļ. Bet es ierados arī, lai atvainotos…

- Tātad tu esi sapratusi… - es mulsi skatījos viņā. Viņas acīs nebija ne šoka, ne mulsuma.

- Ko sapratusi? – jautāju mazliet iekšēji drebot.

- To, ka tu esi, nolādēta. To var redzēt. Turklāt ļoti labi.

- Es zināju sen to, bet nezināju kā man cīnīties, līdz…

- Šodienai… - viņa pabeidza mani.

- Tieši tā.

- Tu visu pareizi dari. Un es domāju, ka visi tev ir piedevuši, tikai dēmoni spēlējas ar tavām emocijām.

- Domājat?

- Protams. – Tad man nāca vēl lielāka atklāsme.

- Paldies!

- Tu to izdarīsi!

- Es ceru. – Es cēlos kājās. Apskāvu Roberta mammu. Un uzreiz pēc tam atvadījos, jo vēl šis tas jāizdara.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pilnmeness-11nodala/647045

26 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000