Karo skatpunkts.
Ārsts Karlstons mūs nomierināja: '' Neviens iekšējais orgāns nav bojāts. Jūsu dēlam ir ļoti paveicies. Tikai divi milimetri un tiktu bojāta tievā zarna. Pagaidām Krīgera jaunskugs paliks slimnīcā. Mēs novērosim viņa atlabšanu. Krīgera jaunskungam pagaidām ir noteikts stingrs gultas režīms. Viņš atrodas trīsdesmit ceturtajā palātā.''
Abas reizē nosakām: ''Paldies, '' un steidzamies pie Daniela uz palātu. Mēs gandrīz skrējām tikai, lai viņu ieraudzītu. Iejot palātā, mēs redzam, ka Daniels vēl guļ. Es atnesu sev un Diānai liepziedu tēju. Tas palīdz mums nedaudz nomierināties. Mēs dzeram tēju un gaidam, kad Daniels pamodīsies. Viņš pamodēs apmēram pēc stundas. Mēs ar Diānu burtiski pielipām pie viņa gultas.
Diāna iesāk: '' Nu, kā jūties? ''
Daniels vārgi pasmaida: '' Es jūtos salīdzinoši labi.'' Daniels pasatās uz mani un noslauka asaru no mana vaiga. Es pat nesaprotu, no kurienes man tā uzradās.
Diāna nokremšļojas: '' Es aiziešu pēc kā ēdama un sazvanīšu tavu tēvu, Daniel!'' Mēs ar Danielu abi pamājam.
''Es esmu tev atbildi parādā, '' es nosaku un noskūpstu: '' Es arī tevi mīlu!'' Daniela sējā iezagās neviltots smaids.
''Ah, princesīt! Es tevi ļoti, ļoti mīlu. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti, '' viņš pamāj man ar rādīt'jpirkstu, lai es pieliecos viņam tuvāk, jo viņš nevar pagidām īpaši pakustēties. Es pieliecos un viņš mani vēlreiz noskūpsta. Es apsēžot blakus viņa gultai. Mēs viens otram skatamies acīs un smaidam, kad istabā ienāk Diāna. Viņas seja izskatās satraukta.
''Es sazvanīju tavu tēvu, Daniel. Viņš jau bija lietas kursā, bet lieta tāda, ka tevi Karo gaida Alberts. Viņš saka, ka, ja viņš tevi nesatiks, viņš taisīšot pašnāvību, '' Diāna visai satraukusies saka. Mana pirmā domā bija, lai taisa, bet Daniels mani pārliecināja, lai es aizbraucu un izrunājos ar viņu. Es atvados no Daniela, noskūpstu viņu un eju ārā no viņa palātas. Diāna mani aizved uz manām mājām. Alberts sēž manā istabā uz gultas un skatās vienā punktā. Viņam kaut kas nav kārtība, es viņu šādu nekad neesmu redzējusi. Tik izmisušu un vienlaikus dusmīgu. Tik svešu kaut pazīstu divus gadus.
Viņš pagriežas pret mani: '' Vai nu tu esi kopā ar mani, vai arī no sākuma vēlreiz cietīs Daniels, un šoreiz es nekļūdīšos, un pēc tam es galu padarīšu sev.'' Manas domas šaudās kā negudras.
Alberts turpina: '' Tev ir piecas minūtes laika!''
