Nevajag mani tālajam ceļam post,
Čemodāna man nav un nevajag,
Svarīgākais vienmēr kopā ar mani-
Saules riets, kad nosalušās rokas
Citas rokas sasildīt steidzas.
Lietus, kas noskalo ne vien putekļus,
Bet arī citiem nerādāmās asaras.
Margrietiņa, kas savu atspiedumu
Atstāja starp Čaka dzejoļu lapām.
Un vēl daudzas man svarīgas lietas,
Kas svarīgas šķiet tikai man.
Ceļš kā pārbaudījums, kā izsista rūts,
Ieskatīties vēl dziļāk aicinājums.
***
Zemeslode griežas un mēs tai griežamies līdz.
Būt tuvu un tomēr vienmēr nebūt klāt.
Klusums saplosa mirkli un sadala atomos mani.
Apturiet, steigā sagriežas galva. Man bail,
Ka svaidīgais vējš saplosīs mēness gaismu.
Vakardiena mūs panāks un atprasīs parādu
Par nepaspēto un jau pazaudēto mirkli.