›

* * ***4

88 0

Septembra svaros rudens savu patiesību sver.
Apjucis ceriņš savus ziedus ver.
Pie zemes pieplok nosalis taurenis
Un nedaudz siltuma lūdzas.
Skābās dzērvenes dzērves knābā
Un to garšu neaizmirst solās.
Septembris savos svaros manu patiesību sver.
Neprasiet man, cik daudz vārdu
Kā pelavas atdevu vējam. Nav vērts.
Bailes un vājums vēja zvanos skan.
Vētra norimst un jūra sāk skumt
Pēc bangu ārdošā spēka.
Jautājiet, kāpēc nakts gliemežnīcā
Ne pērles, bet dzintaru slēpju.
Un atbildei plaukstas sagūstīto
Pēdējo pieneni sniegšu.
Jautājiet, kāpēc pamodināts vārds
Meklē jaunas uguns zibsni spožu.
Es aizdegšu tējas sveci sārtu
Un gaidīšu to atgriežamies pie manis.
Pieradinu lietas un sajūtas savas.
Bez atkārtojumiem un pauzēm.

***

Tik pierasti smaržo liepziedu tēja.
Vasara kā vakardiena atgriežas
Un izkaisās tūkstoš putekļos.

Tik pierasti aiz loga gaudo vējš.
Izslēdzu radio un ieklausos
Dziesmā, kas atvēlēta vien man.

Tik pierasti nodzeltē lapas.
Beigu sākums vai sākuma beigas,
Mulsa nezināšana vai ticība sev.

Tik pierasti ēnas no sveces dejo.
Kad viss otrādīgs un rezultāts nulle,
Laiks atgriezties spītībai lepnai.

Tik pierasti pierakstu vārdus.
Nesvarīgas lietas pieraksot,
Pārvērtēt svarīgo būs vieglāk.

***

Miers atnāk negaidīts un pārsteidz Tevi nesagatavotu.
Kāds klusums. Vairs nelīst. Uz vēja vieglajiem spārniem
Elpu aizturot nosēžas pirmā sarkani dzeltenā kļavlapa.
Bez bailēm aizlidot un pazust tumsā un tukšumā viena.
Skaudīgi noraugos. Tie, kas staigā, nespēj vien lidot.

88 0 4 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0