Šovasar saminu biti un viņa atriebās...
Sāp, bites nāve man sāp trīs dienas.
Trīs rītus miglā peldas vectēva ābeles
Bet gaidītā miera aiz tā tā arī neatrast.
Plaksti miegā tā arī šonakt nesatikās
Un nopļautā zālē sienāzis skumst.
Trīs dienas gar logu aizrit saules stars,
Kas piesavinās vēl neteiktos vārdus.
Kamolā satin un iemet ceriņu krūmā
Un nepieminēs tos vairs nekad.
Trīs novakarus saplosa vējš,
Ja vēlies, sauc to par nostaļģiju.
Vakara ēnām pat nepieskaros,
Vien gurdi noraugos no malas.
Trīs naktis uz sliekšņa ilūzija stāv
Un neuzdrošinās iekšā nākt.
Es neuzdrīkstos pateikt – Nāc,
Noticēt pasakām atkal es vēlos!
Šovasar saminu biti un viņa atriebās.
Sāp, bites nāve sāp. Ne tikai man.
Kamene šūpojas pīpenes ziedā
Un runā ar sargeņģeli- mirušo biti.
Ir debesis, ir saule un ir vējš,
Turpinājums neizdzīvotajam.