Es zinu, ka kaut kur tam jābūt, ko meklēju, bet nespēju pateikt vārdos.
Es Tev to neteikšu, bet vienkārši ņemšu pie rokas un vedīšu sev līdzi.
Pa mežu, kur priedēs raibs dzenis izkals ikdienas darbu nolemtību.
Pa pļavu, kur smilgu vienkāršība nav netikums. Ziedi jau skaisti,
Kad zied, vien to krāšņuma laiks ir tik netverami gaistošs un īss.
Gar pamestām mājām, kas atmiņās glabā tikai labo un skaisto.
Pa purvu, kur gaistošās maldugunis vilina un neļaujas notvert.
Pa ceļu, kas aizvest spēj gan uz kalniem, gan ievest strupceļā.
Gar jūru, kas mierināt spēj, kad grūti un satraukt, kad esi mierā
Un katra kaija nesaudzīgi izkliedz visas kļūdas, ko pats sev slēpi.
Es jau to jūtu, mēs tuvojamies brīnumam, kuru pat neprasījām.
