***
Lēni un bez steigas aizdedzu Adventes vainagā pirmo sveci.
Pavasaris ir nežēlīgs- tas neprasa vai drīkst. Bez nožēlas tas,
Ledu lauž un sākas neapjaustais pirmziedēšanas prieks.
Signālgaismas vēl nav, bet vilciens jau traucas uz priekšu,
Un atliek vien lūgties, lai pārmijnieks pārslēgtu sliedes.
Lēni un bez steigas aizdedzu Adventes vainagā otro sveci.
Vasara uzkarsē gaisu un šķiet, ka vienmēr tā bijis-
Saullēktu ugunsgrēkā sadeg vakardienas aizspriedumi
Un ar jaunu dienu skatieni viens otru meklē un atrod.
Runājam čukstus un savas mājas izlaupīt neatļaujam.
Lēni un bez steigas aizdedzu Adventes vainagā trešo sveci.
Rudens atnāk kā neaicināts, bet ilgi gaidītais draugs.
Apstājas durvīs un klusē. Un šis klusums tik piepildīts šķiet.
Izšķiršanās starp gaismu tumsu, starp ēnu un gaismu,-
Ābeles labprātīgi sniedz savas dāvanas mums.
Lēni un bez steigas aizdedzu Adventes vainagā ceturto sveci.
Ziemas noteikums- nepalikt vienam. Sadraudzēties var
Arī ar kaktusu zaļu, ja nepārmet tam par adatām asām.
Nedaudz savādāk svētkus svinu un meklēju atbildes savas.
Tāds ir mans netikums- rakstīt. Rakstīt sev…. Un varbūt arī Tev.